English

 

Seko piedzīvojumam dzīvajā
Jaunumi
Par Adventurer
Marroco Adventure 2013
Marroco Scout Tour 2010
Kola Quad Adventure 2010
   Stāsts par to kā mums veicās
   Visu laiku labākais piedzīvojuma klips
GS Challenge 2009 Latvija
Auto Moto piedzīvojums Ziemeļu robeža
Sniega motociklu safari
Fotogrāfiju konkurss MoTo=FoTo
Balto mušu svētki 2008
Ziemeļmeitas lūkoties 2008
Slovakia Enduro Tour
Motopavasaris 2008
Fotogalerija
Kontakti
Piedzivojumu atstasti

 

Atbalstītāji






Informatīvais atbalsts












 


 

 

 

 


Ekspedīcijas stāsti

Adventurer ceļotāji ekspedīcijā „Kola quad Adventure 2010”, devās divās pēdējās jūlija nedēļās. Pievarēti 4500 km, no tiem 700 km Kolas pussalas bezceļa – ūdens, purvu, kalnu, tundras. Cilvēki jautā – kā bija? Forši! Lai pateiktu ko vairāk, vajadzīgs laiks. Un ja Tev ir laiks, tad stāstīsim tālāk... 


Turpceļš

Sagatavošanās darbi ekspedīcijai sākās vairākus mēnešus pirms izbraukšanas, tomēr lielā krāmēšanās un līdz ņemamo lietu iegāde notika pēdējā nedēļā. Nakts pirms izbraukšanas nu jau tradicionāli netika gulēta, jo darāmā vienmēr pietiek. Tā nu 19. jūlija agrā rītā visi astoņi ekspedīcijas dalībnieki optimisma pilni un piedzīvojuma kāri devās ceļā no Rīgas, divos sagatavotos džipos līdzi vedot 5 kvadrociklus. Turpceļš noritēja raiti un bez piedzīvojumiem, jau pēc 24 stundām bijām uz Somijas-Krievijas robežas netālu no polārā loka...un tur jau saule nenoriet. Krievijas robežu šķērsojām necerēti ātri – 3 stundās...ar visu to, ka rindas nebija vispār...bet tas ir nepieciešamais laiks, lai cilvēks arī psiholoģiski aptvertu, ka nu sākas piedzīvojumu Krievijas posms. Jau pirmajos 10 Krievijas kilometros piedzīvojumi arī sākās. Robežsargi, nikni par to, ka fotografējamies pierobežas zonā, liek mums izdzēst pēdējās bildes. Vēl pēc 10 km vienai no pavadošajām mašīnām ceļa stāvokļa dēļ nolūza daļa izpūtēja. Pēc stundas darba izpūtējs bija restaurēts ar alumīnija alus bundžas palīdzību un atkal devāmies ceļā. Tās pašas dienas vakarā nonācām pirmajā nometnes vietā Baltās jūras krastā. Iebraukšana uz nometnes vietu ir aizraujoša - 1 km pa smilšainu piekrasti, šķērsojot seklas upītes, pēc tam - neliels triāls pa akmeņainu meža ceļu un esam klāt!  


Pirmā ekspedīcijas diena  

Kvadrocikli tiek noņemti no piekabēm – turpmākās 6 dienas pārvietošanās pa ekspedīcijas maršrutu notiks ar kvadriņām, bet pavadošās mašīnas tiks stūrētas pa citiem ceļiem. Jau pirmajā dienā atklājas dažas tehniskas ķibeles: vienam kvadrociklam pie „pusbākas” sāk raustīties dzinējs, otram akumulators ir nodziedājis gulbja dziesmu. Akumulators tiek nomainīts, otram ATV problēma tiek atrisināta – uzturot bākā pilnu līmeni degvielas.  

ATV braucēji:
Pirmās dienas posms ATV ir 170 km. Tas ir garākais no visiem posmiem, bet no bezceļa braukšanas viedokļa relatīvi viegls. Pārsvarā braukšana ar aizmugurējo piedziņu, dažviet kāds purviņš un upes forsēšana – laba diena, lai iesildītos un pārbaudītu tehniku. Plānos paredzēti bija tikai 150 km, bet vai tad tas kas jauns, ka kartes gluži taisnībai neatbilst un līkloči ir krietni garāki kā kartē mērīts. Daļu posma no Baltās jūras līdz Oktjabrskai izvēlējāmies pa reti brauktu trajektoriju – braucienu uzsākām Moisejevā nevis Umbā. To, ka maršruts tiek reti braukts, pārbaudījām arī uz savas ādas – vietām ceļš bija tik aizaudzis, ka pat pazudām viens otram. Brīžam vienīgi Garmins atgādināja – Mārtiņ, Tu dienām nosēdēji mājās pie kompja kartes un maršrutus studēdams, tagad nerausties, brauc, kā rādu (viņš man rādīja „track”, ko iepriekš mājās pie datora biju sastādījis), un izbrauksi. Fakts ir tāds, ka no Moisejevas līdz Munai bezceļš ir daudz off-roud(īgāks) nekā no Umbas līdz Munai. Dubļus būtu ieēduši, ja vien tādi būtu. Viss izžuvis. Pat „zimņika” posms īsi pirms Munas tāds nieks vien bija. Pietika vien ar divām vinčošanās reizēm. Uz beigu galā akmeņi braucējus bija tā nomocījuši, ka kustēt vairs nejaudājām, kas arī labi – atbalsta komanda nebija tik ilgi jāgaida. Pamestais aerodroms nekurienes vidū izraisīja milzu ovācijas un deva veselus 3 km gluda, jau sen aizmirsta asfalta un protams dragreisa...  
Tehniskā komanda:
Nogurusi no 30 stundu pārbrauciena pamostas ap pl. 12.00. ATV divas stundas jau ceļā, bet atbalstošā komanda ēd brokastis. Vēl ļaunāk tas, ka tehniskajiem jāpārvar 300 km maršruta, kas nav gluži Jūrmalas šoseja. Tāpēc pirmās dienas piedzīvojumi noteikti bija neaizmirstami – sākās viss ar to, ka tika izvēlēts nepareizais atpakaļ ceļš caur mežu, un abas automašīnas ar piekabēm vairs nevarēja apgriezties, lai meklētu pareizo ceļu. Tāpēc tika nospriests 1 km bezceļa veikt ar piekabēm, kas paņēma 2 stundas laika. Ar visām degvielas uzpildīšanām, ūdens krājuma papildināšanām un pareizā ceļa meklējumiem atbalsta komanda gala punktā bija ap pl. 24.00. Savukārt ATV braucēji tur bija stundu agrāk. Situācija, ka vakariņas bija vienos naktī, likās dīvaina – no vienas puses, ka ir jau tik vēls, no otras puses, ka ārā ir tik gaišs, it kā Latvijā būtu ap pulksten astoņiem.  


Otrā diena  

Tehniskā komanda:
No ATV braucējiem sapratām, ka netālu no nometnes vietas ir pamests armijas lidlauks ar diviem skrejceļiem, kuri ir tieši 3 km gari. Nevarējām neizmantot iespēju un braucām tos apskatīt. Ceļš, kurš ved lidlauka virzienā, kartē iezīmēts kā lielceļš un ir tiešām plats, bet ar sagatavotu džipu pa to var pārvietoties maksimums ar 40 km/h, brīžiem tikai uz 5 km/h. Iemesls tam ir lielie akmeņi, kas brīžiem ir tik lieli, ka pārbraukt tiem nav iespējams. Pa šo ceļu pārliecinoši pārvietojas tikai kāpurķēdnieki, kam klirens ir ap 1 m un paši ir aptuveni 4 m augsti. Šāda aparāta pārvietošanās ātrums pa šādiem ceļiem ir ap 70 km/h. Veiksmīgi sasnieguši lidlauku bijām tiešām pārsteigti par tā izmēriem. It īpaši, ka tuvākais apdzīvotais punkts ir 1stundas brauciena attālumā no šās vietas. Ilgi priecāties nevarējām, jo mums atkal jānobrauc 300 km, lai nonāktu nākamajā nometnes vietā...un šoreiz tas jāveic pirms kvadrociklistiem.   ATV braucēji:
Diena piedzīvojumiem pilna – 1000 strautu posms. Faktiski izrādījās, ka peļķes izžuvušas, purvi sausi, lamatas redzamas. Mēģinājām izmest līkumu pa Lovozerskas tundrām (Kalnu masīvs Umbozera austrumu krastā) pa kādu no ģeoloģu bijušajiem ceļiem. Diemžēl tas neizdevās – ceļš pilnīgi aizaudzis. Tā nu braucām mierīgi uz Revdu. Atradām naktsvietu Umbozero ezera krastā ar brīnišķīgu liedagu, nosūtām ziņu tehniskajai komandai un dodamies uz Lovozeras kalnu virsotnēm – Alulaiv un Kevdilarpakh. Vien izmetām līkumiņu gar Umbozera piekrastē sabūvētu vasarnīcu un laivu garažu sādžu un tad - kalnos. Brauciens sākās ar līkumošanu cauri meža tundrā pazudušu elektrolīnijas apkalpošanas ceļu. Brīžam šķita, ka nāksies griezt riņķī, bet Garmins spītīgi atgādina – ceļš šeit ir bijis, brauc tik tālāk un nonāksi, kur vēlies. Un tā devāmies arvien augstāk un augstāk kalnā. Bērziņi paliek ar vien īsāki, līdz izzūd pavisam un esam jau tundras zonu sasnieguši. Braucām cauri akmens laukam tik uz augšu. Beidzot izbraucam uz kalnu serpentīna, kas ved uz virsotni...Nelieli piedzīvojumi un daži kritieni, ko rada meistarīgi noslēpta ceļam pāri pārrakta tranšeja, bet dzīvi un veseli kalna galā tomēr tiekam. Tad nedaudz uz leju cauri arktiskajam tuksnesim – melnam akmeņu laukam un nonācām uz Ģeologu pārejas. Fotosesija. Un pacilātā garastāvoklī dodamies mājup. Te mūs jau gaida atbalsta grupa un vakara programma.   Tika sagatavots un izmēģināts plosts, kas būs vajadzīgs rīt, sagatavota tehnika un vakariņas, visi  krietni paguruši, tāpēc vakars īss, ap pl. 02.00 visi jau bija pie miera. 


Trešā diena

Trešās dienas rīts ievilkās, nogurums jau summēties un iecerētais rīta starts aizkave jās līdz pl. 11.00. ATV braucēji startēja kopā ar tehnisko komandu, bet jau pēc 3 km vienam no ATV nolūza rāmja daļa, kas tur bagāžnieku. Labi, ka tas notika netālu no tehniskajām mašīnām, jo urbja un flekša palīdzība bija nepieciešama. Starts aizkavējās vēl par 2 stundām.  Dienas darbi dažiem rāms un lēnīgs, citiem – darbīgs. Jau no pl. 7 rītā daži ceļotāji darbojos ar plosta montāžu, urbšanu, zāģēšanu un pie moča stellēšanu. Priekšā posms ar dziļu un garu braslu. Pārbraukt to ar kvadriņu pat sausā laikā nav iespējams. Tikai peldus. Plosta jautājumi aizņem krietnu laika sprīdi. Apnikums mācas virsū, viss līdz brošai, plosts, vējš, štropes un nogurums. Un tad vēl tas nolūzušais bagāžnieks… Bet tas piederas pie lietas, to jau visi esam piedzīvojuši. Arī šajā dienā beidzot pienāca brīdis, kad nu jau pēc otrā starta beidzot ap pl. 12 braucēji devās nezināmajā. Sākums daudzsološs – ceļa nav, ir daži sīki purviņi un gājēju taciņa. Vai braucam pareizi? Garmins apgalvo, ka jā. Atceroties Marokas ekspedīcijas pieredzi 2009. gadā, nospriedām, ka paļausimies uz tehnikas sniegto info un pašu pieredzi, ka brauksim tālāk. Nevaram taču pārējiem likt nojaust, ka, iespējams, esam pazuduši. Kur un kad mēs esam pazuduši?! Tak visur un vienmēr!:) Ieraugot tilta paliekas, sapratam, ka esam atbraukuši pareizi, ka intuīcija un Garmins nav pievīluši. Brasla šķērsošana izskatījās aizraujoša, bet pēc izpētes atmetām neprātīgo nodomu šķērsot upi pa braslu. Akmeņi milzīgi. Gājiens pār upi līdzinājās nepārtrauktai krišanai un milzu trepju pārvarēšanai. Te ūdens līdz vietai, kur mugura maina nosaukumu, te ūdenī līdz potītēm, vai vispār pa sauso. Tilts – vieni vienīgi sapuvuši garenbaļķi, kas ne vienmēr turas savā vietā...un visbeidzot...tilts izbeidzas upē kādu pusmetru virs ūdens līmeņa. Skaisti! Ar vinčas un spēcīgu vārdu palīdzību, viens otram palīdzot un traucējot tomēr sekmīgi tikām pāri. Super!!! Vēl tik viens dziļais brasls un...cerīgi! Ceļš brīžam redzams, brīžam mazāk skaidri nojaušams ar nelielām peļķēm, viegliem brasliem, maziem purveļiem aizveda mūs līdz Umbozera krastam. Skaistums neaprakstāms. Nolēmām, ka pusdienas ēdīsim pie trakā braslu. Pirms vai pēc pārcelšanās. Nonākuši pie brasla sapratām, ka šajā vietā mēģināt šķērsot ūdeni nebūtu prāta darbs. Trakoti stiprs vējš pūš tieši Umbozero iekšā. Atradām vietu, kur līdz Umbozeram kādi 200 metri un abi krasti izskatās daudz maz piebraucami, arī platums nav pārlieku liels. Mums bija jāšķērso kādus 60 metrus plats un 3 metrus dziļš ūdens klājs. Visu rītu ņēmos ar izjaucamā, pārvietojamā plosta jautājumiem,tāpēc zināju, kas mūs sagaidīs, ja mēs ar to sāktu ņemties šeit. Tāpēc kolēģiem ierosināju, ka plosta taisīšanai būtu jāizmanto tepat ūdenī esošā vecā plosta paliekas (koka grīda 2x2 m lielumā). Visvisādi noņēmāmies līdz pēc 4 stundu darba beidzot bijām gatavi plostot. Vien problēma tā, ka plosts „stenēdams” spēja noturēt tikai kvadrociklu. Braucējam pašam jāpeld..un jāpeld arī atpakaļ, lai nodotu plostu nākamajam ceļotājam...un tad atkal turp, lai tiktu pie sava moča otrā krastā. Tā, pusnaktij pienākot, bijām laimīgi tikuši otrā krastā, demontējuši plostu, sapakojušies, pie ugunskura sasildījušies un gatavi atlikušajiem nieka 20 km…Cilvēks plāno, bet Dievs smejas...bāzē ierodāmies ap pl. 5 no rīta. Tāpēc, ka tā ir brīnumainā Kolas pussala, tāds ir tās bezceļš, it kā nekā smaga un neuzveicama, bet viens sīkums, otrs, trešais, brasls jāizstaigā, jāpavinčojas un, re (!) rīts jau klāt! 
Tehniskā komanda:
Ar katru dienu tehniskās komandas maršruts palika interesantāks - ne tikai apkārtnes skatu ziņā, bet arī no ceļu kvalitātes viedokļa. 4x4 un pazeminātie ātrumu režīmi jau kļuvuši pierasta lieta. Trīs dienu laikā izmantota vinča un slēgti diferenciālu bloķi. Šī diena nesa jaunus pārsteigumus - kad pieveikti 200 km ceļā uz nākamo nometnes vietu, priekšā parādījās milzīgi vārti, ar uzrakstu – „Pastaronim vjezd zapreshon” Izrādījās, ka apatītu (minerāls) raktuves ir paplašinājušās un ceļa vietā tagad ir dziļš karjers. Par to, vai ir cits ceļš gar kalniem un ezeru, skaidru ziņu nebija nevienam... līdz nometnei vairs palikuši 30 km, bet nevienā kartē ko līdzīgu ceļam atrast nevarējām. Tāpēc, lai meklētu cik necik pieņemamu ceļu, lielā likām rezerves kvadrociklu, kas tika vests līdzi uz tehniskās komandas piekabes. Tāds ceļš arī tika atrasts – izbraucām cauri vecam karjeram, tad nedaudz bezceļa un trāpījām uz nosacīti normāla grants ceļa... Nobraucām pa to 20 km un iebraucam slēgtā teritorijā ar sargiem...tur notika jauna apatīta ieguves vietas būvniecība. Pēc pasu pārbaudes un caurlaides izrakstīšanas sargi mūs ielaida teritorijā, kur paverās vārdiem neaprakstāmi kalnu norakšanas darbi. Strādnieki šurp ceļo no visas Krievijas, darbs notiek visas 24 stundas diennaktī. Atradām veca ceļa paliekas un mēģinājām sasniegt nometni. Lielajai piekabei tas nebija pa spēkam, tāpēc to atstājām pie strādniekiem no nez kurienes... Nometnes vietu toties atradāma pasakainā vietā – akmeņiem un pundurbērziem iekļautā kalna kores galā 10 m virs ezera. Ķērpju un brūklenāja sega tik bieza, ka teltī var gulēt bez matrača. Atbalsta komanda nometni uzbūvēja ap pl. 23.00. Teltis un vakariņas gatavas, ugunskurs kurās, bet ATV vēl nav. Kvadrociklisti ieradās ap pl. 4 no rīta, lieki piebilsts, ka viņu atbraukšanu atbalsta komanda atceras miglaini.  

Ceturtā diena 

Cikos kurš piecēlās, skaidru ziņu nav... pie šādas polārās dienas pulkstenim vairs nav nozīmes, nojukušas visas rīta un vakara robežas, ķermenis ir apjucis un prāts vēl vairāk. Jebkurā gadījumā, par to nav laika domāt – jāsavācas un jāturpina ceļš. Tehniskā komanda pēc vakardienas ilgās gaidīšanas ir manāmi sagurusi - daži meģināja atdžirkt ar alkazelcera palīdzību, citi ārstējas ar to, ar ko saslima J 
ATV braucēji:
Rīta startu nemanāmi pārcēlām uz pēcpusdienu, vēl pēdējie tehnikas apkopšanas darbi, pusdienas un aiziet! Priekšā 50 km akmeņaina bezceļa un ainaviska kalnu pāreja. Diena bija silta un saulaina, uz ceļa daudz putekļu, bet tas tikai pirmos 10 km, vēlāk ceļš iegriezās gar upes gultni un pamazām pārvērtās par purvainu bezceļu. To gan tā grūti nosaukt, jo izbraukāts te krustu šķērsu, jāuzmanās no kāpurķēdnieku risēm, kas ir dziļas, bieži vien kvadrociklam nepārvaramas. Aptuveni 10 km pa purvu un pamazām virzījāmies kalnos, grunts palika akmeņaina un relatīvi vieglāk braucama. Apkārt pavērās tādi skati, ka aizvien biežāk apstājāmies, lai nobildētos. Dalībnieki savā starpā pamainījās ar braucamajiem, lai novērtētu modeļu atšķirības un priekšrocības. Katrs atzina biedru tehniku par labu esam, tomēr beigās palika pie savas – savs kumeļš ir labāks ... Pamazām ceļš ievijās upes gultnē, brīžiem pa upi jābrauc vairāki simti metru. Šajā brīdī sapratām, kāpēc krievu kolēģi mūs atrunāja no došanās ekspedīcijā 2 nedēļas ātrāk – upes dziļums tad nebija vis 0,3 – 0,8 m, bet gan no 1- 2 m. Īstenība tas ir apbrīnojami, ka 30 km garā posmā var būt tik daudz bezceļa dažādības – upes gultne ar smalkiem akmeņiem, upes gultne ar lieliem akmeņiem, sūnas un ķērpji, akmeņi, smiltis, klints bluķi, ezera mala ar ceļu zem ūdens, purvs, meža tundra, dubļi, māls, smilšmāls un tad vēl šīs visas sastāvdaļas samaisītas kopā. Tieši šis ceļa gabals spilgti palicis atmiņā...milzīgas klintis, kas ir abpus ceļam, kā divi milži raudzījās braucējos no saviem augstumiem...upe, kas vēl nesen tecēja uz austrumiem jau pēc 200 m tek uz rietumiem, tādas lietas laikam var redzēt tikai Kolas pussalā, brīnumu zemē. Domājam par to, ka, iespējams, redzam to visu pēdējo reiz, jo arī šeit ir atrasti apatīti un jau tuvākajā laikā šīs skaistās vietas tiks noraktas. 1 km no nometnes vienam no ATV pārdurtas riepa, ķibeli novērsām un ap pl. 21.00 ATV ieradās nometnē – kalnu glābēju bāzē, kur elektrība tiek nodrošināta ar dīzeļa ģeneratoru un ir pieejamas tādas ekstras kā – gulta, duša, siltais ūdens, pirts, kalnu upe, vakariņas un brokastis, kā arī, caur pastiprinātāju, mobilā telefona zona. Pēc Krievijas mērauklām cena par vienu vietu ir diezgan liela – 2120 RUB, aptuveni 40 Ls. Tehniskā komanda ieradās ap pl. 22.00. Bet šoreiz visi pavisam mierīgi, jo nometne nav jābūvē un visiem labs prāts. Vakariņas pl. 22.30 – tas laikam ir rekords ekspedīcijas laikā. Raimonds, viens no ekspedīcijas dalībniekiem, paskatoties pulkstenī, nosaka : „Dari ko darīdams, vakariņas ātrāk par desmitiem šeit nedabūsi!”  
Tehniskā komanda:
Lai cik ļoti negribētos, nolēmu, ka šodien maršrutā jāpalaiž Arnis. Esmu šo posmu braucis 2004. gadā. Atceros, kā vienu no skaistākajiem. (Pats skaistākais ir tundras posms). Iespējams, ka šis ir pēdējais gads, kad šo maršrutu varēs braukt. Arī šajā Umbozerskas pārējā tiek uzsākta apatīta ieguve. To ar drezīnām transportēs lejā apmēram uz to vietu, kur palika mūsu lielā piekabe – jauno kombinātu. Tā nu pamodies un pavadījis braucējus maršrutā, pievērsos nomotnes novākšanas darbiem. Murgs. Mantas, mantiņas, grabulīši, knibulīši, tas viss jāsaliek kastēs, kastes piekabē, tad vēl tur jāiedabū galdi, krēsli, nojumes, drēbju somas, teltis, atslēgas, rezerves daļas un nez kas vēl. Nepagāja ne pāris stundu, kad bijām gatavi ceļam un devāmies uz Kirovsku. Bilde ceļā mainījusies vērā ņemami. Uzbērts jauns lielceļš Kolas izpildījumā. Tikām pēc piekabes, braucām uz Kirovsku to atstāt stāvvietā – vilkt augšā kalnos nebūtu prātīgi. Piekabi atstājuši, un tad vien nieka 20 km līdz Kuelporr….2 stundas...ar mazo piekabi. Toties tik skaisti!!! Mazāk skaisti jau nebūtu arī ātrāk braucot, bet pie šī ātruma varējām mierīgi izkāpt no auto, palasīt ogas, sēnes, pafatogrāfēties. Ierodamies bāzē – ATV jau priekšā. Tēlo niknos, ka kavējamies. Bet šoreiz tikai tēlo, posms bijis super un īstenībā ieradušies tikai pirms dažām minūtēm. Gaidījām vakariņas, daudz maz laicīgas, tad pēršanos pirtī un doma tikai par gulētttttt iešanu…bet tā vis nebija. Bija vakariņas, bija pirts, bija skalošanās kalnu upē un bija arī vakarēšana, kas, pateicoties jaukajai kompānijai un stiprajām emocījām, negribēja rimties līdz pat (gribēju jau teikt rīta gaismiņai) nezin cikiem. Gulēt aizgājām ap pl. 5, bet pie galda sarunas nerimās vēl kādu brīdi. Labi, ka viesnīcā bijām vienīgie viesi.  

Piektā diena

ATV braucēji:
Beidzot ekspedīcijas diena sākusies pēc plāna – brokastis pl. 9 un starts pl. 10.00. Gaidāmais maršruts – daudz dziļu ezeru un upju, kas jāpārvar. Apskatot karti, top skaidrs, ko nozīmē ezera pārvarēšana – ceļš vīsies gar lielu, garu ezeru, tas ik pa brīdim skalojas pāri ceļam, dažviet dziļums ir ap 1 m. Ar upēm viss ir daudz nopietnāk, tās ir dziļas un straujas, turklāt vienā no tām 50 m pēc brasla ir ūdenskritums. Viena no upēm savieno divus ezerus, tā pārvarama divos veidos: šķērsojot upi brasla vietā vai pa diezgan garu dzelzceļa tiltu. Brauciens sākās pa labas kvalitātes bezceļu, ar dziļām ūdens peļķēm, pamazām ceļš nogriezās ezera virzienā un pēc mirkļa jau braucām pa ezeru. Sajūtas neaprakstāmas – redzams, ka smagās automašīnas pa šo ceļu kursē regulāri, pareizais vārds ir „kursē”, jo braukšanu cauri ezeram savādāk grūti nosaukt. Ik pa brīdim braucām pa smilšainu liedagu, pietrūka vien palmu un kokteiļbāru. Tur, kur pludmale palika par šauru, ceļš ievijās mežiņā un turpinājās pa akmeņiem. Vairākas reizes šķērsojām vidēji dziļas upītes un kādu laiku braucām pa mums ierastu meža ainavu. Ik pa brīdim jāpārvar kāds purvs. Prātu nepameta doma – tas taču ir ceļš ?! Satikām cilvēku, kas no tuvākās dzelzceļa stacijas devas uz vienu no upēm zvejot. Tāds pārgājiens turp un atpakaļ viņam aizņemot 4 dienas, pati makšķerēšana - vēl 2 dienas. Un nedēļa atvaļinājuma pavadīta. Pēc vairāku stundu bezceļa piebraucām pie apmēram 20 platas upes. Nospriedām to izstaigāt kājām. Izrādījās, ka upes vidus ir tieši kvadrocikla dziļumā un straume tāda, ka cilvēku gāž no kājām. Ceļotāji izstaigāja citas iespējamās vietas – tur bilde izrādījās vēl ļaunāka. Apsvērām domu par vilciena tilta izmantošanu, bet tieši tanī brīdī izdzirdējām preču vilciena lokomotīves taures pūtienu. Doma par mukšanu no vilciena pa sliedēm nevienam nelikās vilinoša, tad jau labāk noslīcināt moci. Stratēģija šāda, divi cilvēki sēdēs uz moča, ar priekšējo vinču velksies pāri, no aizmugures otrs mocis turēs to ar savu vinču. Abas troses visu laiku novilktas, tas neļaus mocim aizpeldēt. Atklājām, ka auksto ūdeņu pārvarēšanas laikā mocim ir vēlme noslāpt – tas sakarā ar straujo motora atdzišanu. Tāpēc reāls risks piesmelt motoru caur izpūtēju. Pirmais mocis, šķērsojot braslu dziļākajā vietā, noslāpa. Strauja uzsišana pa starteri un motors atkal griezās! Kāda laime! Šāda „pārvinčošanās” ir laikietilpīgs process, bet mums tas likās drošāks. Vēl nesen šeit straume vienu no krievu kvadrociklistiem esot apmetusi piecas reizes, tikai veiksme izglāba braucēju un tehniku. Pēc divām stundām kvadrocikli bija otrā krastā un mēs turpinājām ceļu. Priekšā vairāki purvi, kur daži no dalībniekiem „atzīmējas”. Kopīgiem spēkiem tomēr tikām ārā un devamies tālāk. Šķērsojām kalnus, kas gluži nav kalni, bet „sopkas” (pauguri), jūtām, ka visu laiku braucam kalnā. Kādā brīdī izdzirdējām, ka upe mums kreisajā pusē nežēlīgi šņāc. Skaidrs – tuvojamies ūdenskritumam. Piebraucām pie brasla – kreisajā pusē sākas ūdenskritums, sākumā tas „lēzens” uz 50 m straumes kritums kādi 5 m, bet tālāk dzirdams, ka tur viss notiek. Neviļus pārņem šaubas – vai tiešām to vajag, braukt ar kvadrociklu lejā pa ūdenskritumu? It īpaši, ja zināms, ka šis brasls jau ir atņēmis dzīvības diviem off-roadistiem. Par to liecina piemiņas plāksne upes krastā. Apsēju ap gurniem striķi un devos pāri. Viens no kolēģiem cieši turēja mani. Tas mierināja, tomēr straume tik stipra, ka ir skaidrs, ja nokritīšu, tad mani aiznesīs... Skaidrs, ka jāmeklē cita vieta. Nedaudz augstāk pa straumi ir dziļāks, bet straume ir mierīgāka. Uzsējām striķi otrā upes krastā, kārtīgi to pa visiem nostiepām. Kad striķis nostiepts kā stīga, varējām celties pāri. Priekšu un aizmuguri kvadrocikliem piesējām pie striķa. Visi sakāpām uz kvadrocikla un braucām pāri. Tas izdodas diezgan viegli – ATV 400 kg + 400 kg veču ir pietiekoši smaga padarīšana, ar šo straumi ir par maz, lai šo masu aizskalotu. Šis brasls padevās uz pusi ātrāk – stundas laikā bijām otrā krastā. Kamēr mēs izpildījāmies pa upi, bija pienācis vietējais zvejnieks/makšķernieks – tas katru vasaru kājām mēro 30 km/h bezceļa, lai nonāktu līdz šai upei un paķertu zivis. Pusdienas tas nošauj/noķer uz vietas. Viņš zināja stāstīt, ka pirms 4 gadiem šajos mežos nošauts lācis, kas bija nogalinājis 6 cilvēkus. Uz jautājumu, vai pats no lāča nebaidās – atbildēja, ka bez ieroča apkārt nestaigā. Šādi uzmundrinājuma vārdi patiešām jauki, ja priekšā 30 km bezceļa. Pirmo reizi dzīvē braucu pa purva ceļu, kas ved lejā pa kalnu. Atcerējos drauga stāstīto, ka esot vinčojušies braucot lejā pa kalnu. Tagad redzēju, ka tas ir iespējams. Nometnes vietu atrodam 5 km no Oļenogorskas. Uzreiz jūtams pilsētas tuvums, apkārtne piemēslota un daudz tautas. Visi, kas atpūšas pie ezera, nekautrējas pienākt un pajautāt, kas mēs esam un kas ir tas, ar ko mēs braucam. Uz jautājumu, no kurienes mēs esam, reizēm labāk atbildam, ka esam no Eiropas, jo propagandas ietekmē visi domā, ka latvieši ir fašisti. Šī jau arī ir propoganda!!! Es cilvēkiem teicu, ka esmu no Latvijas un man neviens neko neiebilda. Varbūt tāpēc, ka izskatījos saguris un bārdains… Nometnē ierodamies vienlaicīgi ar tehnisko mašīnu, ap pl. 22.00. Laikam liktenis tiešām nav lēmis ēst vakariņas pirms pl. 22.00 J 
Tehniskā komanda:
Rīts sākas ar to, ka jāmēģina sapulcinat ļaudis pie brokastu galda. Tas nav viegli. Svaigais kalnu gaiss un saturīgās sarunas ļaudis nogurdinājušas pamatīgi. Pats arī jūtos tā, ka skābu gurķi prasās, lai neteiktu vairāk. Pēc brokastīm izstāstu puikām, kas tos gaida mežā, safotografējamies pie stellām (stabi ar norādēm) izstāstu Ērikam, kurp aizbraukt, lai arī viņi ko skaistu redz un paliekam bāzē mēs divi vien. Piekabe nav jākrauj. Ļapota!!! Kustēt negribas nemaz, laikam būšu dzejnieks. Bet ir jākust. Un arī mēs sākam līgot no kalna uz Kirovsku. Nepaiet ne divas stundas, kad esam klāt pēc piekabes. Nelieli manevri un kvadrocikls ar mazo piekabi uzbraukts uz lielās piekabes, kas pieāķēta mašīnai. Izskatās vareni. Saštropējam visu, ko vien var un vajag un dodamies ceļā. Iegriežamies Apatītos iepirkt pārtiku un degvielu. Viss rit pa smuko. Tagad tāds štrunts, kā atrast stāvvietu Oļeņegorskā lielajai piekabei un satikties ar moču braucējiem. Stāvvietu atrodam. Piekabi noliekam un tad sākas cirks. Kaut kā nedaudz šķībi ir izdevies uzbraukt kvadriķi ar piekabi uz piekabes un nu tos labi nobraukt neizdodas. Veicot manevrus izdodas mazo piekabi nogāzt no lielās. (labi ka neuzkrita blakus stāvošajai mašīnai). Turpinot manevrus, izdodas no piekabes nogāzt arī kvadrociklu. Tā nu stāvām Oļeņegorskas maksas stāvvietā, laimē starodami, mums blakus stāvvietas sargs filozofiski vēro notiekošo un atzīmē, ka ko tādu viss vēl nav redzējis. Piekabei no kvadrocikla atāķēt nevaram. Domājam, kā tūlīt sāksim stāvvietā nometni būvēt. Bet tad dzimst doma – vajag lielo piekabi izvilkt no šitā jucekļa apakšas ārā. Varbūt izdodas. Un izdevās arī. Nu viss ir uz riteņiem un ripot gatavs un dodamies meklēt naktsvietu. Zvans no drauga – moči ir ārā no meža, gaida mūs tuvējā krustojumā. Satiekamies, izpētam karti un metam mieru tepat blakus esoša ezera krastā. No šī ezera ūdeni labāk nedzert. Jā. Vakariņās flotes makaroni, sarunas un nebeidzama dienas gaisma. Rīt būs jauna diena…   

Sestā diena 

Šodien ir jānobrauc 100 km līdz Murmanskai. Bezceļu ceļu šeit nav, ir tikai skarbie purvi un Pēterburgas- Murmanskas šoseja, tad nu jākrāmē kvadrocikli uz piekabēm un jābrauc kopīgi uz Murmansku ar automašīnām. Brauciens uz Murmansku rit raiti un jau ap pl. 13.00 esam tuvu pilsētai. Šeit notiek negaidīts pavērsiens mūsu ekspedīcijā, un lai to izprastu – vajadzīga neliela atkāpe. Mārtiņš Gailis, viens no ekspedīcijas organizatoriem, ir ļoti labos draugos ar vietējiem Murmanskas off-roadistiem, kopā ir izdzerts ne mazums šņabja un pārvarēts lērums bezceļu grūtību. Aptuveni 20 km pirms Murmanskas es jautāju Mārtiņam: ”Vai tu pabrīdināji savējos, ka mēs būsim?! ”. Saņemu atbildi.: „Nē!” Esmu nedaudz pārsteigts, un saku: „Viņi tev galvu noraus, kad uzzinās, ka tu esi bijis Murmanskā, un neesi viņiem piezvanījis.” Uz ko Mārtiņš atbild: „Vai tu esi gatavs uzņemties sekas?!” Es vēl tad īsti nesapratu, kas ar to tiek domāts, bet drīz vien man nāca apskaidrība... Pusstundas laikā pēc zvana pie Murmanskas robežas mūs sagaidīja latvietis - Aivars, kurš te dzīvo no dienesta laikiem un tagad viņam ir sava zvejas flote un zivju pārstrādes cehi. Mūsu piekabes tika nogādātas vietējā off-roadistu servisā, kur tām tika novēsti nelielie bojājumi. Tur mēs tās arī atstājām. Tikām izvadāti nelielā ekskursijā pa Murmansku, tika atrasta mums viesnīca, kas nebija plānots, jo bijām šovakar paredzējuši doties tālāk uz nākošo nometnes vietu 150 km attālumā no Murmanskas. Un tālāk – restorāns, visi Murmanskas off-roadisti ar sievām. Auksts šņabis, zivju uzkodas, zivju zupa, zivju otrais, brīnums, ka nebija zivju saldais... šņabis zuda ātrāk no galda nekā morss... Šeit jāatgādina, ka es biju uzņēmies sekas, noruna bija tāda, ka man bija jāapsolās rīt braukt. Tāpēc es laikam esmu vienīgais, kas var atstāstīt pasākuma norisi, bet tam ir vajadzīgs vēl viens šāds stāsts. Tiešām ziemeļu krievu dvēseles ir plašas un atvērtas. Visi jūtās gaidīti un uzklausīti, stāsti bira kā no pārpilnības raga, katrs krāšņāks par iepriekšējos. Pasākums noritēja godam, visi pamodās viesnīcā, un tas laikam ir galvenais... Bija arī paslēpes un tupsunīši… Ir arī daži foto, bet nevienu Murmanskas bildi, izņemot Aļošu, neesmu redzējis tādu, lai varētu pateikt, ka tai ar asumu viss kārtībā…  

Septītā diena  

Izbraucam no Murmanskas stipri vēlu, visi pēc vakardienas domā tikai par vienu – alu. Tas Statoilā tiek iepirkts vairumā. Tā kā es biju uzņēmies sekas, man bija tik jānoskatās, kā biedri ārstējas. Pārbrauciens 150 km uz nākošo nometnes vietu. Jau pusceļā automašīnā visiem labs prāts, skan dziesmas un birst joki. 50 km pirms nometnes vietas visi jokotāji jau guļ – apsolos – nekad vairs neuzņemšos sekas. Esam Krievijas nekurienē – 100 km uz visām pusēm nav nekā, aptuveni 60 km uz ziemeļiem ir tundra, tas ir rītdienas ceļa mērķis. Atrodam nometnes vietu pie krāčainas upes netālu no sabrukuša tiltiņa. Vieta tāda, ka liekas - netālu aiz krūmiem sēž lācis un vēro tevi. Tā kā šis ir brīvais vakars, katrs atrod sev nodarbošanos – viens maina pusasi motociklam, citi aiziet pazvejot, daži iet ātrāk gulēt, vēl citi uzspēlē kārtis. Padebess paliek zila, tālumā zibens un pērkons, virzienā, kur mums rīt jābrauc. Negaiss nometni skar nedaudz un visi mierīgi iet gulēt, tā kā man matracis ir saplīsis dodos gulēt uz auto, tas arī liekas prātīgāk, ja paturam prātā, ka šeit dzīvo lāči... Vakardien bija ne tikai kultūras programma, bet arī zivju sagādes diena. Alus tika pirkts ne jau tādēļ, ka tas bija prātā, bet tādēļ, ka nav zināms, kā est krabjus un žāvētas zivju delikateses bez alus. Šodienas moto "Krabi kisnut"

Astotā diena 

Šodien solās būt viens no interesantākajiem posmiem, redzēsim tundru pilnā tās krāšņumā. Jau pirmie km ir daudzsološi, kalnu grēdas mijās ar purviem, ceļš brīžiem tik labs, ka var pat atļauties braukt uz 40 km/h. Sasniedzam smilšainu kalna plakni, kur kāpurķēžu tehnika ir izveidojusi ko līdzīgu tanku ceļam, tas ir baudāms, jo kvadrocikls patstāvīgi tiek pasviest gaisā ar visiem četriem riteņiem. Pēc lēnajiem pārbraucieniem, šis ir kā ātrumsacensība. Tā baudot dabu un ceļus, šķērsojot dažus purvus un upītes sasniedzam nopietnu aptuveni 80 m platu upi, kas iztek no ezera. Var redzēt, ka vakardienas lietus ūdens līmeni ir pacēlis par 20 – 30 cm. Redzams, ka šajā vietā kāpurķēžu tehnika ir šķērsojusi upi. Normunds dodas pārbaudīt, protams, ap gurniem apsējis striķi. Ūdens līmenis ir nedaudz dziļāks kā iepriekšējos braslos, bet bēda ir tā, ka dziļums ir 10 m garš. Tā kā šī ir pēdēja diena, un ļaunākais, kas var notikt, var piesmelt savu moci, dodos pirmais. Striķis ir nosiets abos krastos, mocis tiek piesiets – aiziet! Pirmā puse ir OK, bet pēc lielā akmeņa sākas problēmas. Neskatoties uz to, ka uz moča sēž divi cilvēki, mocis sāk peldēt. Vienu brīdi tas paiet zem ūdens un sāk gāzties riņķī. Mēs abi nolecam nost. Normunds turas pie striķa, es pie moča. Striķis, pie kā ir piesiets mocis ir nostiepies kā stīga. Galvā pazib doma – striķis tur 2,5 tonnas. Mocis un mēs abi ap 600 kg + straume, vai izturēs? Lai laime būtu pilnīga mocis noslāpst, pateicoties strauji atdzisušajam dzinējam. Atkal straujš sitiens pa starteri – tas pielec. Bet to var tikai konstatēt pēc tā, ka griežas riteņi, jo skaņu nedzird. Aptuveni 10 - 15 sekundes mēs tā tur plivinājāmies striķa galā. Vienā brīdī mocis ar vienu riteni aizķēra akmeni un uzcēla priekšgalu uz augšu, sekoja viegls no pūtiens, laikam viss beidzies labi. Nopeldējām lejā pa straumi kādus 10 m. Pateicoties tam, ka mocis tika pareizi piesiets pie striķa, straume peldināja moci ne tikai uz leju pa straumi, bet arī uz vajadzīgo krastu. Varu iedomāties, kā bija nostiepts drošības striķis. Ja tas būtu plīsis, no tā arī būtu norāvušies. Biedri, kas to vēroja no krasta, sāka nemierīgi mīņāties lejā pa straumi, lai atrastu kādu citu pārbraukšanas vietu. Tāda netika atrasta. Tika vēlreiz revidēts šis pats maršruts un tika pieņemts lēmums striķi pārvilkt dažus metrus dziļāk ezerā. Plāns attaisnojās – lēni un prātīgi visi moči nokļuva otrā krastā veiksmīgi. Striķi nost nesējām, jo atpakaļceļā šī upe būs jāpārvar vēlreiz. Šķērsojam skaistu, tikai tundrai raksturīgu bezceļu, pamazām rāpāmies kalnā. Stāvums ir tāds, ka nav skaidrs, kā šeit var rāpties augšup kāpurķēdnieki. Brīžiem pat kvadrocikls spolē ar visiem četriem. Beidzot pēc 15 min kāpuma iebraucam tundrā, tundra – vieta, kur kociņi ir maziņi, viss ir pie zemes piespiest un daba ir skaista. Diemžēl mēs to neredzam, jo visa tundra ir mākoņos. Uzstādām sev mērķi nokļūt līdz tuvākajam ezeram. Šeit mūsu ceļojums beidzas, jāgriežas atpakaļ. Diemžēl tundru visā tās krāšņumā mēs neredzam, bet vai ir iemesls bēdāties? Es domāju, ka nē. Kolas pussala mūs ir iemācījusi, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Tātad būs iemesls atgriezties. Par posmu runājot, man šķiet, ka šis bija viens no skaistākiejiem posmiem. Vien laiks varēja būt skaidrāks un tundras sopkas būtu atstājušas neizdzēšamu iespaidu ikviena braucējā atmiņā. Tundra fascinē. Arī mākoņos tīta, kādu to nekad vēl nebiju redzējis. Upe Pečenga, ko šķērsojām, jau savā augštecē, pateicoties lietavām, tiešām ūdens bagāta. No sava 2004. gada piedzīvojuma šo braslu atceros ne vairāk kā jebkuru citu sīku strauta šķērsojumu. Fakts ir un paliek tāds – izstaigā braslu kājām un noturi izvēlēto trajektoriju. Metrus divus virs vietas, kur gandrīz noslīka kvadriķis, ūdens līmenis bija par 30-50 cm zemāks. Bet virs tās trajektorijas nevarējām novilkt drošības šņori. Un ja nu kas gadās? Tā kā tiešām viss ir labs, kas labi beidzas. Man nedaudz žēl, ka neuzbraucām līdz augstākajai sopkai, bet tas tiešām ir vēl viens iemesls atgriezties šajās vietās vēlreiz. Par tiem diviem velkošajiem riteņiem gribu piebilst, ka divi velkoši viņi bija jau turpceļā (viens pakaļējais un viens priekšējais). Turpceļā varēju savu klibo kaķi padarīt par trīsriteņdzenošu sabloķējot priekšējo tiltu. Atpakļceļā, šķērsojot upi kaut kas aizgāja kā nevajag, uzbraucu akmenim un pazaudēju trīs riteņu piedziņas iespēju. Dzenošs palika viens pakaļējais ritenis. Pa brīžam, ja galīgi negāja, varēju pieslēgt priekšu, padarīt moci par divriteņu piedziņas aparātu, bet šo ekstru pavadīja kalēju pulciņš, kurš visiem spēkiem mēģināja kaut ko iznīcināt priekšējā reduktorā. Bija jautri…  

Ceļš mājup

Var jau likties, kas gan var būt saistošs mājupceļā pēc tik aizraujošas ekspedīcijas? Jebkuram ceļojumam piemīt piedzīvojuma deva, arī atpakaļ ceļš tāds bija. Pusceļā caur Somiju, tur kur vēl ir kalni, mūs nakts vidū pārsteidza vētra, tāda, kādu savu mūžu nebiju redzējis. Gaismas mūzika vienu viet, krusa, vējš. Mašīnu mētā pa ceļu, kā sērkociņ kastīti. Jau 50 km braucam, degvielas lampiņa deg, bet trešais benzīntanks bez elektrības! Paturot prātā Kolā apgūto – ka viss, kas notiek, notiek uz labu, mēs tomēr veiksmīgi esam nokļuvuši mājās... Man mājupceļš lieku reizi atgādināja – nesteidzies draugs. Baudi. Guli pa naktīm, ēd kārtīgi, mīli savu organismu. Braukt mašīnā 36 stundas, noguris, nemazgājies, bārdains, nē, nekad…. Bet iespējams, noteikti ... atkal jau nākamreiz!!!
 
  

Latvijas Reitingi

TOP 100 MOTORCYCLE SITES

Adventure Motorcycle

linhk