English

 

Seko piedzīvojumam dzīvajā
Jaunumi
Par Adventurer
Marroco Adventure 2013
Marroco Scout Tour 2010
Kola Quad Adventure 2010
GS Challenge 2009 Latvija
Auto Moto piedzīvojums Ziemeļu robeža
Sniega motociklu safari
Fotogrāfiju konkurss MoTo=FoTo
Balto mušu svētki 2008
Ziemeļmeitas lūkoties 2008
Slovakia Enduro Tour
Motopavasaris 2008
Fotogalerija
Kontakti
Piedzivojumu atstasti
   Krimas izlūkbrauciens
   Slovakiajas tūre
   Piedzīvojumi Marokā

 

Atbalstītāji






Informatīvais atbalsts












 


 

 

 

 

Sākumam jāpasaka, ka mēs nebraucām Slovakia Enduro Tour rīkotajā braucienā. Es braucu iepazīties ar Slovāku - pasākumu rīkotāju, iepazīt šo zemi un mani domu biedri brauca līdzi. 
Bet tagad vārds Andrai


Ceļojums uz Slovākiju ir jau pagātne. Patīkama, interesanta, daudzkrāsaina, emocionāla. Pagātne. Ļoti cerams, ka Slovākijas pagātnes 1. sērija. Latvieši jau mīl seriālus. Un ļoti gaida to turpinājumus.

19. jūnijā ar kafijas tasi pie “Mola”, ar mīļu draugu atvadu sveicieniem ceļā uz Slovākiju devās 5 moči un 10 ceļotāji. Matemātika vienkārša – pa divi uz viena moča. Šī formula adventureriem jauna. Tā vēl tā patālāk un kopā nebija braukts. Līdz ar to arī jaunas krāsas un emocijas atmiņu failos.

Lai arī pirmā brauciena diena paiet lietus mākoņu aizsegā, lai arī lietus drēbes – atšķirībā no citām “ekspedīcijām” – ir slapjas jau Latvijā, bilde visapkārt neļauj skumt. Pagānu kalendārs vēsta par vasaras saulgriežu burvestību iespējamību. Lauki, pļavas un meži savā krāšņumā to apstiprina. Sarkanas magones, zilas rudzupuķes – klājieniem. Domāju, ka iepriekš tam pievēsu uzmanību pasen un tas bija Centrāltirgū. Pirmās dienas beigās pamanīto stārķu daudzums – 42. Tad vēl kādas 15 mežacūkas. Un dažas lapsas. Sīkumi – tomēr pilsētas “dzīvniekam” ar pamatnodarbošanos virtuālā vidē – pārsteidzoši relaksējošs pasākums.

Lietus un pārvaramais attālums zināmā mērā nogurdina .Viesnīca Polija pierobežā sola siltu dušu, sausas kājas un drošāku malku balzāma. Motociklista dvēselei.

Ja Tevi kāds aicinātu atvaļinājumu pavadīt Polijā…Zini, piekrīti! Jo tad Tev noteikti izdodies nobraukt no autobāņa, kas parasti Latvijas ceļotājus visādos transporta līdzekļos nogādā “civilizētājā Eiropā”. Un tad Tu būsi pārsteigts. Stereotipi mūs tur savā gūstā. Polija ir tik skaistā! Pārtikusi. Tīra. Kopta. Apstrādāta. Apdzīvota. Labības druvas nereti beidzas pie dzīvojamās mājas pakša. Un katrā mazā mietiņa ir kūts smaķelis. Ļaudis strādā un dzīvo. Rozes un flokši. Varbūt, ka latviešu gaumei neparastā salikumā. Bet mēs jau arī neesam Latvijā.
(Mazceļi Augustovas mežos tas ir atsevišķa stāsta vērts. red. piez)

Gandrīz katra tūrisma firma piedāvā apmeklēt tuvo kaimiņvalstu “pērles”. Un Krakova ir viena no tām. Skaista, demokrātiska, vilinoša. Lai arī apskatām pilsētu naktī, tās šarms - nenoliedzams. Jauki cilvēki, skaista vide. Baudīt var gan estēts arhitektūras mīļotājs, gan alus cienītājs, gan gardēdis. Ogu šādam tradicionālam tūrisma centa apmeklējumam sameklē pats. Vai sarunā padomu ar adventureriem. Krakovas “iekarošanas” dalībnieki droši vien būs gatavi dalīties iespaidos.

 Polijā laikietilpīgākais apskates objekts mūsu maršrutā ir Veļičkas sāls raktuves. Intereses ļaudīm, protams, ir dažāds, bet romantikas un vēstures cienītājiem tas būs interesants piedzīvojums.

 Viena no mācībām, ko gūstam Polijas ārēs ir – restorānā neuzdot jautājumus, kur ietveri ēdienu nosaukumi. Viss, ko piesauksi, būs uz galda. Īpaši uzmanīgiem jābūt ar zupas “žurek” piesaukšanu. Tā nav diez cik rosinoša….

 Un tad ir kārta Slovākijas atklāšanai. Daļa no šī plezīra brauciena dalībniekiem jau zina, kurp dodas. Tomēr …Latvija nav Rīga. Slovākija nav Bratislava. To mēs arī nemaz neredzējām. Bet domāju, ka redzējām daļu Slovākijas. Tur – ap Preiļiem, Ludzu un Varakļāniem. Un tas bija pārsteidzoši. Pāris stundu droši var ceļot un nesatikt nevienu civilizācijas pierādījumu – ne cilvēkus, ne tankštelles, ne veikalus… patiesībā arī ne druvas, ne dārzus. Daba – skaista un diezgan neskarta. Meži, pļavas, plašumi un kalni. Iespaidi, protams, katram ir savi. Manējie bija – esam atkal Krievijā. Tas nekas, ka miestiņš, ko pēc pāris stundu brauciena ieraugām, izskatās pēc izolētas bēgļu nometnes vai nomitinājuma, ka māju sienās šķirbas ir dūres lielumā, ka ir ēkas bez logiem un durvīm – kā pēc kara -, ka bērnu daudzums un ādas krāsa liek aizdomāties par to, kurā kontinentā ceļojam. Tie daži iezemieši, kurus satopam, draudzīgi māj sveicienus un skrien līdzi mocīšiem. Reiz dabūjam arī ar akmeņiem. Gan ne visi, tāpēc nevispārināsim.

 Kempings, kur apmetāmies, ir glīti nopļautu pļavu un zālienu ieskauts. Meklējot zināmu vientulību un plānojot godam nolīgot, izvēlamies attālīno pļavu, kur tikko pļautā siena daudzums gulēšanu teltīs darīs īpaši tīkamu.

 Ugunskura vieta, gluži kā Krievijā, teju vai uz katriem 50m². Arī šeit ļaudis, acīmredzot, novērtē šo izseno prieka un siltuma avotu.

 Pēc pirmās nakts dabas klēpī un zem zvaigžņotās debess dodamies ceļā apskatīt zemi un tikumus. Arī tie šķiet pazīstami. Pirmkārt, brokastis krodziņā var dabūt tikai, tie, kas tās jau sarunājuši. Vietējā veikala piedāvājums atsauc atmiņā dziļu bērnību, kad veikalu plauktos preču sortiments ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms. Toties svaigā baltmaizīte un piens no pakas garšo gana labi. Otrkārt, ja slovāks runā divreiz lēnāk par poli, tad arī viņu var pavisam labi saprast, un tā uzzinām: ja ceļa zīme liedz braukt pa ceļu, kas pēc aprakstiem šķiet īstais, tad slovāku tikumi saka - pārbaudes nebūs un braukt var droši. Un ceļš arī ir tā vērts, lai kārtējo reizi darītu to, ko nedrīkst. Priecājas acis, prāts un sirds.

S K A I S T I !!! Kalnu un ieleju spēles. Serpentīns. Motocikls. Kombinācija, kas vilina.

 Slovākijas iekarošanas dalībnieku pārsteigums ir liels, kad bruņojušies ar pamatīgu provianta un līgot lustes devu, atgriežamies nometnē. Starp pieklājīgā attālumā sabūvētajām latviešu motobraucēju teltīm pašā līgo vakarā, savus nakts patvērumus tik tikko beidz sliet …ungāru kristīgās nometnes bērni. Labi iecerētās un diplomātiski korektās rekomendācijas, ko ungāru pieaugušajiem sniedz Arvils, īsti viņu sirdis nesasniedz. Pieticībā un cilvēku mīlestībā kristieši paliek, kur plānojuši. Un piedzīvo, ko īsti nozīmē, ka latvieši līgo. Ungāriem par godu gan jāsaka, ka viņu drosmes un piedošanas slieksnis ir tik augsts, ka arī turpmākās naktis viņi savas telti nepārceļ uz pilnīgi tukšo mūsu iemīļotās pļavas pretējo stūri.

 Līgo nakti katrs līgo pēc pārliecības un spējām. Slinkākie līgotāji Jānu dienas rīta dodas pārliecināties, ka Slovākijas kalni ir ne tikai kartē, bet arī dabā, pie tam – rokas stiepiena attālumā. Sākotnēji nevainīgā taciņa pārvēršas “meža kaķī” pāri ūdenskritumiem” un klinšu “aiziņām”. Emocijas un adrenalīns tiek arī turpmākajām dienām, nedēļām vai mēnešiem – atkarībā no gara līdzsvarotības. Reducētas uzkodas un ūdens malks kalna virsotnē. Kareivīgs noskaņojums un saules pilna sirds. Un tad pēkšņi…kā jau jebkurā labā daiļdarbā…sarežģījumus (kurus slinkie līgotāji jau pārvarēja) pavada dabas spēki pērkona, zibens un pamatīgas lietus gāzes formā. Atpakaļ ceļš uz nometni ir krietni vien “plakanāks” par diezgan stāvo vienvirziena vertikāli, kas jau aiz muguras. Tomēr pamatīgais gāziens uz Jāņabērnu klimatiskajai zonai pielāgotais tērps to padara atkal gana aizraujošu. Lai īsinātu lejup kāpienam nepieciešamo laiku, serpentīna līkumi tiek “nogriezti pa taisno”. Slapji, skaisti un gana aizraujoši. Jo slīd, kā zināms, ne tikai mālainas klājums, bet arī slapjās priežu saknes. Labi, ka bremzēt var uz akmeņi šķautnēmJ

 Kompensācijai - laba kafija kempinga krodziņā, kas nu jau laipni uzņem ikvienu salijušo atpūtnieku. Pa to laiku arī čaklie līgotāji ir gatavi doties ceļā. Virziens – Augstie Tatri. Kalnos vasarā vizina tas pats slēpotāju pacēlājs. Un kalni ir skaisti. Tie suģestē. Bez īpašas pretenzijas uz tūristiem paredzētām ērtībām tiek piedāvātās dažādas izklaides iespējas – rodeļi, kalnu takas, taciņas un nobrauciens ar trīsriteni pa kalnu serpentīnu. Protams, ka arī krodziņš ir pieejams.

 Ar lielāku vai mazāku apmierinājumu sirdī tālāk dodamies uz aizrunātu vietiņu pie Dunajec upes, kur plostnieks mūs sagaida svētku noformējumā un vizina pa upi, tās viens krasts ir poļu zemes, bet otrs – slovāku. Kā jau kaimiņiem pieklājas, arī slāvu zemēs ir nostāsti par to, šo un vēl kaut ko, kas vieniem ir, bet citiem nav. Uzzinām, ka šejienieši arī raizējās par stārķu aktivitātēm, jo melnais stārķis, redz, strādājot daudz aktīvāk nekā baltais. Un par šo patiesību mēs arī pārliecinājāmies paši ciematiņos, kurus sākumā iedomājāmies par bēgļu nometnēm esot. Dunajec šai gadā nav ūdeņiem pārbagāta upe. Virzāmies rāmi. Dabas mīļotāji priecājās par kalnaino ainavu. Makšķernieki – par zivju daudzumu. Nacionālā parka teritorijā tās makšķerēt liegts. Fotografējam apkārtni un viens otru. Pārsteidzam slovāku ar diezgan lielo satraukumu ap ērci, kas zibenīgā ātrumā pamanās iekost Mārtiņam. Viņš pavisam nesaprot, kāpēc tāda rosība. Gita profesionāli tiek galā ar ātrās palīdzības sniegšanu. Ērce dabūja atbilstošu alkohola devu un tika izbarot zivīm…kas droši vien arī noreiba…utt utt. Tēma improvizācijai un interpretācijai ir, laika to izvērst – arī gana.

 Vakariņas vietējā restorānā zivju un zivju ēdienu cienītājiem ir gana jaukas. Līdz nometne ir jābrauc kādus 50 km. Ir tumšs, pavēls, nāk miegs…ceļu segums atkal atsauc atmiņā Krieviju. Līkums aiz līkumā. Degvielas meklējumi arī līdzinās piedzīvojumiem pie Lielā Brāļa. Degvielas uzpildes stacija, kam norādītais darba laiks ir 24h, ir slēgta. Popradā degviela tomēr ir. Viss beidzas labi. Saldam miegam un dvēseles mieram pagūstam vēl apskatīt stirnu pāri, kas romantiskam randiņam izvēlējis ceļu, pa kuru braucam. Mēs viņus netraucējam, vismaz viņi nekur nesteidzas. Mēs apskatām viņu, viņi mūs. Mēs viņu arī pārlieku neinteresējam. Mums labi, ka viņi tusēja pāris metrus aiz līkuma, nevis tieši līkumā….

 Zvaigžņotā debess par nometni. Guļoši ungāru kristieši. Šovakar nometnē ugunskura nebūs. Ar labu nakti.

 

Latvijas Reitingi

TOP 100 MOTORCYCLE SITES

Adventure Motorcycle

linhk