English

 

Seko piedzīvojumam dzīvajā
Jaunumi
Par Adventurer
Marroco Adventure 2013
Marroco Scout Tour 2010
Kola Quad Adventure 2010
GS Challenge 2009 Latvija
Auto Moto piedzīvojums Ziemeļu robeža
Sniega motociklu safari
Fotogrāfiju konkurss MoTo=FoTo
Balto mušu svētki 2008
Ziemeļmeitas lūkoties 2008
   Ziņas
   Kā mums braucās Andras skatījumā
   Fotogrāfijas
Slovakia Enduro Tour
Motopavasaris 2008
Fotogalerija
Kontakti
Piedzivojumu atstasti

 

Atbalstītāji






Informatīvais atbalsts












 


 

 

 

 




Tālajā un aizraujošajā ceļa septiņi Meklētāji devās 12. augusta rīta pēc kopīgas fotografēšanās Rīgā pie Mildas. Paldies viesiem, kas Meklētājus agrajā rīta stundā pavadīja ceļā! Jā, ceļš bija tāls. Atgriežoties turpat, pie Brīvības pieminekļa, 27. augusta naktī, spidometrs rādīja 5760km. Ceļā kā pasakā virknējas notikumi un piedzīvojumi. Sākumā izdodas vēl paturēt prātā, ko skatījāmies, ko redzējām, kur lija, kur nakšņojām. Ap piekto dienu iespaidi veļas kamolā, pavediena gals iemudžinājies….
Pleskavas šosejas galā mūs tradicionāli pavada Saule. Šoreiz pablāvā. Nofotografēt, protams, neizdodas. Tomēr garastāvoklis un priekšnojautas labas un cerīgas. Tikpat tradicionāli liktenīgais pārbaudījums – kā, laicīgi izbraucot, paspēt uz prāmi Tallinā. Tradicionāli tas arī izdodas tikpat slapju muguru kā allaž. Tomēr izdodas.

Uz prāmja klāja saulītē ir pirmā reize, kad visi Meklētāji pilnā sastāvā apsēžas viens otram pretī. Šaubu velniņš vēl lēkā pa zaļo klāju un saka, ka es nevienu īsti labi vēl nepazīstu. Kā būs?

Labi būs. Jau pirmajā vakarā raisās draudzīgas un humora pilnas sarunas uzslieto telšu ielokā. Kamēr taisāmies kurināt ugunskuru, kāds jau to ir veicis un jauko vietiņu ieņēmis. Tomēr pozitīvais kempingā mītošo [tai skaitā tautiešu] noskaņojums, pašu dzīvesprieks notur možu garu. Rīgā palikušais adventūreris Arvils atbalsta mūs, ziņojot par laika prognozi mūsu maršrutam. Lai arī nodoms vislabākais, prognoze – nu nepavisam nē. Lietus mūs pavada visu otro ekspedīcijas dienu. Nu skaidri uzzinām, cik ūdensizturīgs ir katrs no apģērba gabaliem un apaviem. Un Somijā līst ilgi. Kemi pilsētā ieturam pusdieniņas. Tur Adventureriem ir iemīļots stūrītis. Ingus mocīša riepai piemetas kaite, kuru arī ārstējam. Ilgi un pamatīgi. Tā, ka gandrīz katrs Meklētājs atrod sev ko piemērotu moču veikaliņā pie darbnīcas. Līst….

Lietus, lai arī nav tīkams ceļā, brauciena atmiņā iesēdies ar stāstu par aplamo maiznieku, kuram Somijā ir gan tankštelle, gan kempings, gan maizes ceptuve. Tomēr viņam īsti nav skaidrs, kur un cik viesu jau apmeties, kur pazudusi mūsu rezervācija un kur un vai vispār ir citi kempingi. Cieši pieķēries telefona grāmatai izmisušais cilvēks mēģina rast atbildes uz tik sarežģītiem jautājumiem lietainā vakarā. Atbildes nav. Tomēr ar laiku noskaidrojas, ka viņam tomēr vēl ir 2 divvietīgas kempinga mājiņas nakšņošanai un pirts, kur jāuzvedas klusi. Jumts virs galvas, sausas drēbes un lustīgs noskaņojums. Vakars izvēršas jauks. Tālredzīgākie no Meklētājiem paglabājuši nelielu degvielas daudzumu arī “apsildei”. Spirta lampiņa ir ļoti noderīgs ceļojuma atribūts. Īpaši Skandināvijā, īpaši lietainā laikā.

Jau pazīstamais, tomēr allaž mīļais Ziemassvētku vecītis Rovaniemi strādā arī vasarā un sūta sirsnīgus sveicienus bērniem un pieaugušajiem. Metam kapeiku pāri Polārajam lokam, lai veiksmīga mājuptikšana. Nakti pie Inari ezera kempingā pavadām, našķojoties ar Latvijas labumiem – rupju maizi, medu un piparmētru tēju. Tumsa tā arī neiestājas. Lietus tā arī nemitējas. Pa ceļam esam skatījuši kalnu kūrortus, mazceļus un baudījuši nepārstājošu lietu. No rīta Rūdis (ziemeļbriedis) ir savā postenī (arī jau tradicionāli) un laipni ļaujas fotografēt un sevi apskatīt tuvāk tiem, kas vēl Rūdi nepazīst.

Ceļš uz Zemes Malu jeb kontinenta tālāko ziemeļu punktu ir skaists. Aizkustinoši skaists un tik ļoti, ļoti auksts. Temperatūras mērītājs rāda 5°C. Bilde apkārt tāda, ka elpa aizraujas. Paldies dievam, spīd saule. Krāsas pilnīgi neiedomājamas – debesīs, ūdeņos, kalnos. Acīmredzot, netālu līst, jo mūs priecē arī varavīksne pāri visai šai dabas varenībai. Cilvēciņ, mazo puteklīti! Jūra un kalni Tevi ielaiž savā pasaulē, tikai esi nu prātīgs! Lai arī šī nav pirmā reize, kad apceļojam Norvēģiju un tās ziemeļus, esam sajūsma par redzēto. Ūdens krāsa fjordos ir tik zila, tik zaļa, tik neparasta. Bažas māc par to, vai teltī guļot, nenosalsim. Jautājumu no dienas kārtības noņem kempinga ļaudis ziņojot, ka tuvojas vētra un teltī nakšņot nav ieteicams. Tad nu tiekam pie siltām, sausām un pavisam mīlīgām naktsmājām vecā ostas ēkā, kas atjaunota un mūs kā omīte uzņem savās skavās. Bet Meklētājiem vēl uzdevums ir priekšā pirms ļauties siltuma radītajam dīkumam – Pasaules Mala. Turp jānokļūst uzreiz. Šovakar. Ceļš no Gamvīkas līdz okeāna krastam ved pa tundru. Tik vientulīgu, tik plašu, tik pašpietiekamu. Nav īsti skaidrs, vai esam realitātē. Pār ceļu pārskrien lapsa. Jā, tātad reāla pasaule. Krēslo. Salst. Braucam. Nav jau vairs tālu, bet eksistenciālas domas jaucas pa galvu. Ko tur meklēt, tai zemes malā? Ir tik jauki iekūņoties siltās dūnās, sadzerties siltu pienu un ļauties…Skalbes pasakas resnīšu dzīvei. Bet vai tāpēc jābrauc tik tālu? Meklētāji brauc atklāt, ieraudzīt, redzēt un izjust. Arī Pasaules malu. Ir sācies negaiss un Pasaules mala mūs sagaida ar miglu un lietu un aukstumu. Vētra ir sākusies. Uzkāpjam vistālāk kontinenta ziemeļos esošajā bākā. Pārvarot dienas nogurumu, atstājam močus un kājām dodamies līdz okeāna krastam. Mīkstā ziemeļu ķerpju sega kā nosēta sarkanām lācenēm. Žēl, ka vēl nav nogatavojušās. Akmeņains.  Tālāk ir tikai okeāns… Tālumā miglā var nojaust Nord Cap aprises. Vēlreiz apstājos un apdomāju to pašu lielo domu – cilvēks un daba. Puteklis un mūžība.

 …mostaties, mostaties, aiz miglas sienām ir debesis, saule un rīts. Vai te jau bija pasaulei gals? Nē, te viņa tikai vēl sākās …

/K.Skalbe/

 Vakara sarunas ostas mājā raisās ap pēdējo balzāmu un nākamā gada iespējamo ekspedīcijas maršrutu.  Rīts aust saulains un cerīgs. Garastāvoklis jauks. Jānis pat ietur brokastis uz terases. Vakardienas biedējošā laika prognoze un vētra vairs nav prātā nevienam.  Ceļš līdz Kirkenes man šķiet garākais līdz šim ekspedīcijā veiktais. Nezin kāpēc kilometri “uz priekšu neiet”. Droši vien iemesls tam ir Mārtiņa vēlme Meklētājus iedzīt neceļos. Tas arī izdodas. Izdodas pabraukt pa sniegu un arī - diemžēl -  avarēt. Krievija un mājas šķiet mūžā vairs nesasniedzamas. Patiesībā jāatzīst, ka periodiskā iebraukšana bezceļos vēl Somijā un Norvēģijā laikam bija pareiza, jo bezceļa piedzīvojumi Krievijā sākās tik pēkšņi un negaidīti. Acumirklī. Nobraucām no asfalta, un bezceļš, kāds dzīvē nebija redzēts, bet par to vēlāk. Visu pēc kārtas.

Atvadas no Norvēģijas Kirkenes pilsētā ir pavisam formālas. Šīs jau šķiet gluži vai neizteiksmīga pēc krāšņās dabas skatiem iepriekšējās dienās. Robežu šķērsojam bez piedzīvojumiem. Ierēdņi atturīgi, bet korekti veic savas funkcijas. Vien daži Lielās Zemes pilsoņi mums aizrāda, ka vajagot gan mūs piespiest atkārtot krievu rakstību, citādi vēl aizmirsīšot….

Un tad jau esam Krievijā. Par to skaidri liecina kilometriem garā dzeloņdrāšu sēta abpus ceļam. Militārie objekti. Zilie metāla vārti ar sarkanām zvaigznēm…
 Brauciens cauri Niķelim ir milzīgs šoks. Apstāties negribas. Arī elpot ne. Apkārt ir mirusi pasaule. Pilna ar daudzstāvu mājām. Kā pēc atomsprādziena. Vienīgi cilvēka klātbūtne un rūpnīcas skursteņu dūmi liecina, ka, neskatoties uz ekoloģisko situāciju, cilvēki šo vietu nepamet. Mēģinu fotografēt šo izmisumu. Bildes nesanāk, ko dreb rokas un mocis arī lēkā pa bedraino ceļu. Ātrāk prom!
Zapoļarnijs ar neizteiksmīgu guļamrajonu sēriju. Piemetas "vadātājs". Lozungi, uzraksti, izkārtnes – to visu mēs pazīstam no kolhozu laikiem….

 Dodamies satikt mūs gaidošo Pavadošo duetu Kostju un Natašu (K&N) viesnīcā Titovkā. Tur nu “izķeram” vietējo kolorītu pilnā apmērā – viesnīca vizuāli līdzinās rindiņā saliktiem vagoniņiem, interjers pilnīgi padomju pēckara gadu stilā – bleķa umivaļņiks, kopējā koridorā veļas šņore ar žūstošu veļu, gumijnieki pie katrām otrajām “numuriņa” durvīm, kopējā virtuvē vāroši lielie putras grāpji, ēdnīca līdzīga stacijas ieskrietuvei. Tomēr uzņemti tiekam sirsnīgi, pabaroti un galdā ir arī vietējais šņabītis. Pārrunājam rītdienas un arī bezceļa posma plānus. Prātojam un spriežam vēl kādu brīdi pagalmā, kur fonā ir neiedomājam apmēra pilnīgi apaļš mēness. Tad vēl draudzīgi patērzējam “numuriņā”, vienojamies par modināšanas signālu pie sienas un liekamies uz auss. Rīt sākas mūsu piedzīvojama ekstrēmākā daļa. 

 Lai testētu mūsu braukšanas māku vai arī emocionālo noturību, uztrenētu komandu vai vienkārši tiktu vaļā no nākošo astoņu dienu darba, no rīta pēc brokastīm saņemam uzaicinājumu apskatīt kaujas pozīcijas un dzotus tuvējā sopkā. Ceļš esot akmeņains, GAZ 66 turp rausīsies ilgi, bet ar mocīšiem – proskačite bistro. Saņemu atļauju vēl šai ceļa posmā turēties kopā ar puišiem, jo esam vienojušies, ka “īstajā” bezceļa došos uz GAZ 66 jumta, lai nekavētu pārvietošanos puišiem. Ceļš patiešām izrādās pārbaudījums visiem – stāvs, akmeņains, slapjš, peļķains, gana tāls. Tomēr skats, kas paveras no sopkas galotnēm ir varens. Spīd saule un fiziskā piepūle liek pārdomāt apģērba izvēli. Kādu brīdi pakavējamies, vērojot plašumus, sopkas, ezeriņus un tālumā nojaušamos kara ceļus. Īsti neatceros kur, bet šķiet, ka šeit sākās viena no ekspedīcijas tradīcijām – kopbilde ar palēcienu.

 K&N mūs sagaida ar jautājošu sejas izteiksmi, tā teikt – nu, kā bija???? Bija forši. Šķiet, ka domas nedalās. Grūti, bet interesanti.

 Apskatām ūdenskritums un vecu sen pamestu spēkstaciju, un tad arī atpakaļ skata spogulī atvadāmies no asfalta, lai dotos tundrā. Uzraušos drebošām kājām uz sava limuzīna jumta. Bailes no augstuma. Ceļabiedru uzmundrinājumi. Un tad seši mocīši pazūd skatienam pa vāciešu kara vajadzībām būvēto ceļu. Adolf Hitler Weg, kā vēlāk noskaidrojam. K&N ir pētījuši ne vien šejienes topogrāfiju, bet arī vēsturi. Stāsti par vēsturi, karu, klimatiskajiem apstākļiem un izdzīvošanu. Šajā vietā – Kat kalnā – es iedomājos, ka mēs viens par otru neko nezinām. Cilvēki vispār. Šī doma jau nāca prātā ekspedīcijas “Skazka Russkovo Severa” laikā, kad ik apdzīvotā vietā Krievijā vēroju komunisma upuru piemiņas vietas. Krievijā. Par to mēs neiedomājamies, vai ne? Un Kat kalnā man ienāk prātā, ka cilvēki, kuri vēl vairāk kā pusgadsimtu pēc kara, sēņojot atrod kara laika kritušos, protams, domā par karu, ceļ pieminekļus un obeliskus, rīko gājienus un piemiņas brīžus. Daļina Slavi līdzās apglabātajiem zināmajiem un nezināmajiem karavīriem, līdzās masu kapiem ir svaigas kopiņas, nesen atrastie un beidzot apbedītie. Skan jau patētiski, bet arī šie cilvēki kādam ir radinieki, vectēvi, brāļi utt. Un tur pat ir atstāta vieta jauniem apbedījumiem, jo tundrā aktīvi darbojas poiskovije otrjadi, kuri pēta kara Ziemeļos vēsturi un liecības. Un šie ļaudis atkal jau kādu ir atraduši. Un Kat kalnā, kur ir bijušas vācu pozīcijas, viss patiešām ir saglabājies neaiztikts. Kā saka N&K, pat metāla vācēji šurp nebrauc. Apkārt dzotiem ir aizauguši ierakumi un dzeloņdrāšu sētas. Koka stabiņi ir laika zoba bojāti un apkrituši, bet turpat kur bijuši, sarūsējušās dzeloņdrātis kārtu kārtām veido loku lokus. Skolā jau esam mācījušies visi par varonīgajiem zaldātiem, bet stāvot šajā vietā, brīžam metas zosāda. Te pat bēgt viņiem nav bijis kurp. Apkārt ir klaja tundra, sopkas, sopkas, sopkas, nav pat krūma, kur aizslēpties. Ķērpji un pundurbērziņi, kas līdzinās mellenājiem. Uzzinām, ka vācu pusē šeit karojuši austrieši, kuri par savu varoņdarbu uzskata jau to, ka vispār kāds, šajos platuma grādos karojot, ir izdzīvojis. Un tas patiešām ir neticami. K&N no akmeņu krāvuma izvelk “trofejas”, ko parasti rāda ceļotājiem – austriešu formas zābakus un smērvielas bundžu, sprāgušas un nesprāgušas munīcijas…
Izstaigājam kaujas pozīcijas, mielojamies ar lācenēm, apskatām dzotus un alas klintīs, kur kāds kādreiz meklējis patvērumu. Tālumā redzamas krievu pozīcijas. Daži ceļi, un tundra līdz horizontam. 
Netālu no Kat kalna sākas pirmie tehniskas dabas kreņķi. Viens no motocikliem īsti negrib samierināties ar domu, ka mocis ir arī ūdens transporta līdzeklis. Eļļas maiņa paņem ilgāku laiku kā plānots. Turpat uz kara ceļa arī klājam pusdienu galdu. Ūdens ir tīrs un dzerams jebkurā ezerā vai upē. Svaigā gaisā garšo viss. Poļevaja kuhņa. Remonta dēļ esam iekavējuši dienas laika grafiku. K&N piedāvājumam mest mieru un tālāk pa šo ceļu nebraukt, piekritēju nav. Visi ir vienis prātis, ka jādodas tālāk, cik vēl šai dienā var iespēt, tad nakšņot, kā izdosies, lai nākamā rītā dotos tālāk, pievarētu solīto akmens triālu. Ceļš cauri tundrai ir neiedomājami skaists. Aci grūti atraut no ainavas. Uz sava 66ā jumta sāku iejusties un baudīt šo dīvaino vientulību, motora rūkoņas pavadībā pilnīgā Nekurnekadzemē.

Naktsmājas slienam pie kārtējā vācu dzota. Ķērpju sega maldīgi aicina celt telti jebkurā vietā. Noguruma dēļ arī īpaši nepētām. Soli liekot, tiešām kāja “paklājā” iestieg līdz potītēm un slīd. Tomēr no rīta izrādās, ka viena otra telts uzbūvēta un klints akmeņiem. 
Vakariņas, ugunskurs, kas ir īpašs. Meklētāji ar lielu uzstājību dienā pārliecināja K&N, ka nometnē ugunskuram jābūt. Ne jau vārīšanai, ne drēbju žāvēšanai, bet fīlingam… Jānis D. arī tundrā (kur nav, ko kurināt) atrod pāris baļķus no nenosakāmas konstrukcijas, tos 66ais uz jumta vizinājis visu dienu. Tad nu patīkamais udžiņa siltums ir divtik vērts. Latvijas Meklētājiem bezceļa posmā pievienojas Andrejs no Kirovskas, kurš šo pasaules vietu apceļo pirmo reizi, tāpat kā mēs. Andrejs stāsta par motobraukšanu un motobraucējiem Kirovskā. Izrādās, ka enduro nav īsti modē, lai arī apstākļi ir vairāk kā piemēroti, savukārt, baikeru skaits esot pamanāms. Jautājums tikai, kur īsti viņi vizinās? 
Tumsu sagaidīt tā arī neizdodas. Saulriets gaismā ir pasakaini skaists. Ir vēss. Kopīgā teltī vakariņu laikā varam vērot šo burvīgo ainavu. Varavīksni. Sauli. Milzu apaļu mēnesi. Un izdodas aizmirst par dzotu, to tā arī neapskatu. Tundra ir šodien, karš bija sen.

K&N solās mūs modināt, tāpēc bez liekām raizēm par nogulēšanu guļam nost. Elviss Preslijs modina skaļi un uzstājīgi. Sākumā pat neaptveru, kur esam, kas notiek. 
Meklētāju neatlaidībai par atalgojumu nākamais ceļa posms ir aizraujošs. Akmens triāls ir interesants un sarežģīts “ceļa” gabals. 66ais šo posmu veic bez aizķeršanās – lēni, smagnēji un neatlaidīgi. Iedomājos, ka tā droši vien pārvietojas zilonis. 
Ceļš lēnām ievijas meža tundrā, ainava šķiet pazīstamāka, jo nu vismaz redzami nelieli kociņi un krūmiņi, tie neaizsedz skatienam sopkas un ezerus, kurus vērot var stundām ilgi. Neapnīk.

 Murmanska pārsteidz. Pirmo reizi pilsētu ieraugām no līča pretējā krasta. Tuvojoties krastam braucam pa kara laika lidaparātu un šaujamieroču rotātu ielu. Tad skatienam veras daudzstāvu guļamvagonu hektāri, industriāli objekti un pāri visam Aļoša. Milzu tēls, kas kā Gulivers ieradies daudzdzīvokļu māju pilsētā, nostājies krastmalā un domā, ko nu. Sabildējamies. Arī ar palēcienu. Pošamies uz pilsētu viņā krastā. Apskatīt to tuvāk, satikt Murmanskas Genu, kurš apsolījis palīdzību eļļas iegādei un maiņai ūdenī cietušajam mocītim, kā arī - satikt bezceļa braucējus Murmanskā. To visu arī izdodas veikt. Tomēr spilgtākā atmiņa no Musmanskas ir metāla garāžu tūkstoši, kas ir pirmais, ko pilsētā redzam. Krāsainas un sarūsējušas. Kur vien skaities – visur.

Vairākas stundas remontdarbu pie Genas garāžā, kas gan vairāk atgādina dzīvokli,  pielāgotu motociklu turēšanai, atkal novilcina mūsu laika grafiku. Tuvojoties Revdai pieņemam jedinstvennoje praviļnoje rešeņije, ko piedāvā K&N – nakšņot Revdā viesnīcā, jo ir jau vēls, tumšs, ceļš līdz plānotajai telšu nometnei šonakt vairs nav pieveicams. Viesnīcā dabūjam ilgi kārotos pelmeņus. Pusnaktī viesnīcā neiztrūkstošajā virtuvē mums pievienojas Gena ar draugiem. Arī viņi ir ceļā uz kalniem – Lovozeras tundru un Seidezeru (to gan mēs šajā ekspedīcijā neredzēsim, diemžēl). Saviesīgās sarunas, kā jau tas nereti notiek arī mājās, raisās tieši virtuvē. Baudām krievu ēdienu. Viss arvien vēl garšo ļoti labi. Naktī testējam, kuram kādi rekordi krākšanā. Noskaidrojam, ka cilvēks var pielāgoties apstākļiem. Arī krākšanas ziņā. Visi ceļabiedri ir vienlīdz tīkami. Arī dzīvokļa biedri, kā izrādās.

 Rīts Revdā. Pulcējamies, lai brauktu kalnos. Kad dodamies ceļā, mans transporta līdzeklis šoreiz ir bobiks. 66ais plānoto ceļa posmu veikšot pārāk ilgā laikā. Braucam augšā kalnos – Lovozeras tundrā. K&N pastāsta, ka pārvarot tikai 1000m lielu augstumu, apskatīsim piecas dažādas klimatiskās zonas – no taigas līdz arktiskajam tuksnesim. Kā arī ieteica, ka fotografēt un filmēt, augšā braucot, nav nepieciešams. Skats no pašas augšas visu iepriekš bildēto padarīšot maznozīmīgu. Tā ir taisnība. Katrs serpentīna loks liek no jauna pārsteigumā iesaukties vai nopūsties. Šo pasāžu aprakstīt nav iespējams. Daba mums laipni atļauj apskatīt kalnu virsotni, apkārtni tālu visapkārt, aizu un ainavu, kam līdzīga varētu būt uz Mēness. Tas ir arktiskais tuksnesis – melnu akmeņu klājums bez jebkādām veģetācijas pazīmēm. Ziedojam ceļu un sāmu dievībām, kas savu labvēlību mums nav liegušas ceļa un laikā. K&N mums parāda arī lielu plaisu klintī, kas kārtējo reiz liek apzināties dabas varenību un spēku. Tad, acīmredzot, esam baudījuši diezgan šo pasaku, jo nāk mākonis un visu aizklāj skatienam. Dodamies lejā. Ceļu savulaik iebraukuši ģeoloģi ar kāpurķēžu vilcējiem. Viņi pētījuši iespēju uzspert šo visu gaisā, lai iegūtu rūdu. Neizprotama iemesla dēļ projekts pārtraukts. Kalni nav nopostīti, vien palikuši ģeologu klātbūtnes liecinieki – dažādi dzelzs gabali no konstrukcijām, bet šajā rajonā esot čakli metālvācēji. Tad jau tie nokops šos pāri palikumus. 
Atceļā satiekam Genas komandu, sirsnīgi atvadāmies, atkal bildējamies. Ziemeļu cilvēku sirsnībai ir savs šarms. Mārtiņš pierunā K&N, lai no kalna  lejā braucam gar/pa kāda strauta gultni. Mani bobikā krata kā grabuli zīdaiņa rotaļlietā. Un tā kādu pusstundu. Laiku, kurš K&N nepieciešams automobīļu maiņai (bobiks pret 66), veltam  lai atkal remontētos. Tas šoreiz ir radošs process, jo mocis, kas protestēja pret ūdenstransporta statusu tiek aprīkots ar šļaukām un alus bundžu, tiekot pie snorķeļa, kam būtu jānodrošina motociklam visurgājēja priekšrocības. Žēl, ka alus bundža tiek uzmontēta tā, ka alus nosaukums slikti salasāms. Andreja mocim arī neliela ķibele - plaisa karterī- braukšana pa akmeņiem bez sekām nav palikusi. Tomēr beidzot remontdarbi ir galā, un dodamies ceļā.

 Laiks rit un mēs dodamies  vienā no interesantākajiem bezceļa posmiem ekspedīcijas gaitā – 1000 strautos. Gatavošanās tam ir nopietna – apģērbu izvēle, līdzi ņemamais, un galvenais – zilās zeķes - zilie miskastes maisi, kuru uzdevums ir pasargāt kājas no ūdens. Un maisi attaisno cerības. Un puiši šo posmu pievar kā riekstu – čik, un viss!!! 
[ No Mārtiņa
Tā jau īsti nebija. Šī bija viena no garākajām, fiziski, tehniski un psiholoģiski grūtākajām dienām. Diena bija gara, slapja, bet bez gala interesanta.  Pārvarējam neskaitāmu upju un upīšu braslus. Kad tas beidzās, tad sākās lielceļš, bet lielceļš tikai tādēļ, ka uz tā bija neskaitāms daudzums lielu, nē, milzīgu peļķu. Kad tas beidzās un sākās asfalts, tad tas drīz beidzās un pa krēslu bija divatā braucām pa sliktas kvalitātes granteni. Kad beidzās tā, tad pa tumsu bija braucām tālāk kalnos pa ceļu, kas vietām iet pa upes gultni. Tā kā rieksts bija stipri ciets, bet vēl pims pusnaksts to pārkodām gan...]

 Dienu skaits jau sen sajucis. Nav skaidrs, kāds datums vai cik pulkstenis. Jautājumi rodas vien, plānojot mošanos nākamajā rītā.  

Šo ceļa gabalu kļūstu pagalam nepacietīga, jo šovakar drīkstēšu pievienoties puišiem un kopā ar Mārtiņu uz mocīša doties uz Kirovsku. Bezcerīgā Oktjabrska paliek aiz muguras, paldies dievam. Vakarā nakšņosim viesnīcā. Tas arī priecē, jo – atšķirībā no citām ekspedīcijām, šogad ir tik auksts, ka peldēšanās dušu aizstāt īsti nevar. Tad nu priecājamies par šīvakara perspektīvu – duša. Lielas cerības par komfortu pēc viesnīcas Titovkā nav, tomēr tas omu nebojā, jo nu jau esam apraduši ar realitāti.  

Kirovska ir Andreja pilsēta. Viņam arī izsakām komplimentus par patīkamo iespaidu. Jā, arī Kirovska pamatā ir guļamvagonu pilsēta, bet rodas priekšstats, ka ļaudīm nav vienalga, kur un kā viņi dzīvo. Pilsēta ir sakopta un nedaudz posta. Pareizticīgo baznīca zeltītiem kupoliem ir pamanāma pa gabalu. Tā neslēpjas aiz lozungiem vai garāžu blāķiem. Tā liekas tikko uzcelta, jo ir bezmaz vai mirdzoša. Izbraucam pilsētai cauri, lai dotos Hibīnos uz viesnīcu (Kuelporr), kur mūs gaidot siltas vakariņas. Jau krēslo. Pavisam nemanot asfalts beidzas, tad grantsceļš, braucam pa, gar vai pāri kalnu upītei…tā kā drusku atkal bezceļš. Pārvietojamies pa šo mistisko dekorāciju, kuru slēpj krēsla un nogurums. Tomēr nojaušams ar muguras smadzenēm, ka kalni ir iespaidīgi un ļoti, ļoti skaisti. Viesnīca ir burvīga. Pavisam negaidīti. Gluži kā pati Kirovska. Smuka mājiņa klajā laukumā. Gluži kā mājās mūs sagaida rejošs suns un bezgala laipna saimniece. Vaļas tante priecājas par mūsu ierašanos, it kā mēs būtu viņas bērni vai vismaz radinieki. Šo krievu cilvēku sirsnību vedu līdzi sev mājās un cenšos to noturēt sev vēl un vēl. Vaļas tante ierāda mums jaukas istabiņas un aicina vakariņās. Piedāvājos palīdzēt uzklāt galdu. Vaļas tante smaida un priecājas par šo piedāvājumu. Gluži kā omas virtuvē, Solnce mojo, ņem visu, kas nepieciešams, lūdzu!!! Vakariņas garšo neticami. Sēžam ap lielu saimes galdu un tīksmināmies par vietu, vidi, cilvēkiem un notikumiem. Rīt – brīvdiena. Nu jau gluži tā prasās. Ceļš līdz Kirovskai bijis tāls un ne no vieglajiem. Kura diena ceļa? Īsti vairs nezinu. Uzaicinām Vaļas tanti nobaudīt kopā ar mums glāzīti šņabīša. Un viņa neatsaka. Smaidīga un laipna savā puķāinajā kleitā ar rūtaino priekšautiņu aptek apkārt visam galdam un ar katru pieskandina savus 25 gramus. Rebjata!!! Sēžam un runājam, laiks iet nemanot. Vaļas tante brīdina, ka drīz pārstās darboties ģenerators, nebūs vairs elektrības un siltā ūdens. Mudina mūs pie miera. Laipni un saprotoši, ka miegs vēl nav prātā. Rīt BRĪVDIENA!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

 Un tās rīts ir burvīgs – ar gardu putru brokastīs, ar apziņu, ka nav jānovāc nometne, nav pat somas jākrāmē. Var mierīgi paēst un paslinkot. Tomēr meklētāji nav ieradušies Hibīnos slinkot. Apskatām visu, ko var redzēt. Ceļš ir patiešām brīvdienas vērts bezceļš. Tik akmeņaini un stāvi kāpumi un kritumi nebija pat akmens triālā. Toties skati, ko baudām, ir vienreizēji. Satiekam tūristus, kuri dodas kalnos ar teltīm un visu iedzīvi. Nodomāju pie sevis, ka šie nav nekādi Alpi vai Tatri, kur ir zaļā un sarkanā pastaigu taka. Tiec, nu, cilvēciņ, galā pats. Te ir kalni. Un viss. Izbraucamies pa Goļcevoje ezera krastiem, kārtējo reizi ir kāds, kurš uzskatāmi pierāda, ka mocis IR ūdens transporta līdzeklis. Un pierāda tā, ka par vietējais Andrejs mēģina noskaidrot, kādi īsti ir mūsu Meklētāju mērķi. Ceļā gadās neliela tehniska ķeza. Brīdi remontējamies. Tad dodamies uz Umbozerskas kalnu pāreju. Tur ir ezers, kas vilina sava dziļuma (60m) un savas neparastās krāsas dēļ. Meklētājiem krietni vien jānopūlas, lai ar moci piebrauktu iespējami tuvu. Un tad vēl soļojam labu brīdi, līdz tiekam līdz ezeram. Ezers ir divu klinšu aizā. Ūdens ir dzidrs un zili zaļi neparasts. Šo krāsu laikam var sastapt tikai ziemeļos. Un apkārt akmeņaini plašumi. Uzrunājam vietējo Atbalsi. Tā ir komunikabla un labprāt ar mums sveicinās. Tad arvien vēl nenogurdināmie Meklētāji uzsāk maču par to, vai iespējams akmeni pārsviest pāri ezeram un kur to var izdarīt. Var! Ja reiz esi Meklētājs, tad var. Grūtais brauciens un pietiekami ilgais kāpiens ir tā vērti. Zem akmeņiem dzirdama strauja kalnu upe. Redzama tā nav. Toties redzams ir ūdenskritums. Un nevienas dzīvas būtnes. Sēdi uz akmens un jūties kā Laternu iededzinātājs – viens uz savas planētas. Ilgi šo sajūtu sevī neturu, dodos pie puišiem un ceļojam atpakaļ uz solītām pusdienām pie Vaļas tantes. Borščs! Ar dobavkām. I vtoroje, koņešno! 
Sarunājam ar saimniekiem, ka par nelielu samaksu varam izmazgāt drēbes. Tas nu labi noder…žāvējam gan kurtuvē. Drusku ož pēc naftas, bet tas nav tas trakākais…
 
Brīdi atpūšamies, tad braucam apskatīt tuvējo ūdenskritumu. Un arī tas, protams, ir bezgala skaists. Jau kurais ceļā, tas uzrunā. Skaties varenā spēkā un klausies, kā tas dzied. Vakarā tiekam pirtī. Veldzējamies kalnu upē. Praktisku apsvērumu dēļ, lai straume neaiznes, pie trepītēm ir šņores gabals. Praktiskie “padomju” cilvēka risinājumi…

 Šķiršanās no mājas saimniekiem Vaļas tantes un ģeduškas ir sirsnīga. Noraušu asariņu, ka Vaļas tante mani kā meitu piespiež pie savas varenās krūts un saka aizkustinošus atvadu vārdus. Jānis D. no pašas Latvijas moča kastē ir vizinājis daļu no ekspedīcijas simboliem. Ja uzmanīgi apskatām “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” emblēmu un Meklētāju kreklus, redzams ceļa stabs ar norādēm “uz mājām”. Kur nu kuram tās ir….Stabu Kuelporr viesnīcas pagalmā jau ir vairāki. Pienaglojam norādi uz Rīgu pašā augšā. Īstu ozolkoka zīmi. Latvieši jau te bijuši, gan būs vēl. Vaļas tante un ģeduška mūs katru vēlreiz apskauj un sabučo. Un aicina atgriezties. Mīļš paldies par visu!!!

 No burvīgas dabas, klusuma un apcerības nonākam citā pasaulē – sērija cilvēka radītu, vēlāk pamestu, nolaistu un tomēr apdzīvotu vietu. Oktjabrskā iegriežamies vēlreiz, lai apskatītu nu jau dienas gaismā, pabildētu šo dīvaino, kādreiz lielu un apdzīvoto ciemu. 
Te esot filmēta “Ļeņina dzīve”. Netiku jautājusi, kurš Vadoņa dzīves posms un kādā kontekstā. Pilsēta, kur mājvietas iezīmē neizprotami parametri, jo vietām pat pamati ir nopostīti. Ir arī klasiski grausti, sabrukuši paši saviem spēkiem. Un tad ir grausti, kur dzīvo ļaudis – nenosakāma vecuma, neizprotamas nodarbošanās. Un veikaliņš ar sarkano zvaigzni, arī apdrupušu, nu jau vairs tikai trīs ar pusi staru… 
Tomēr pārlieku neaizkavējamies, dodamies tālāk pa pamestiem meža celiņiem. Kurp?  Īsts atklājums ir neapdzīvotās apdzīvotās vietas, kas ceļa gadās turpmāk. Lidlauks, kas gadiem ilgi nav izmantots. Šķiet, šo vietu sauc Berjozovka. Saņemam K&N ieteikumu atcerēties, ka šajos platuma grādos katrs ceļš beidzas akmeņos. Meklētāji pa bezceļiem izbraukušies, ar prieku izmēģina moča spējas arī ātruma ziņā. Un lidlaukā jau arī pietiek vietas, kur ieskrieties. Pārsteidz nevis ceļa galā akmeņi, bet lidlauka vidū armijas daļa. Sabīstos. Pa ausu galam dzirdam no mājiniekiem, kas notiek Gruzijā. Un te pēkšņi lidlaukā, kurš jau gadu desmitiem stāv tukšs un aizmirsts (par to liecina ne vien K&N teiktais, bet arī bērzi, kas Berjozovkas saplaisājušajā asfaltā izauguši divu cilvēku augumā) – armija, maskētas mašīnas, kabeļi…Mēs, acīmredzot, viņus netraucējam, jo K&N, kā plānojuši, klāj mums pusdienu galdu tieši lidlaukā. Vēl nekad nebiju mizojusi gurķus lidlaukā. Vēl brīdi Meklētāji ālējas, arī mūsu pavadonis K, atceroties savus sasniegumus motokrosā, iemēģina spēkus ar vienu otru moci.
Pamestības sērija turpinās visas dienas garumā. Ceļi, pa kuriem neviens īsti nebrauc, vietas, kur nav saprotams, kas un vai dzīvo. Un tieši šajā nekurienē nezin kāpēc ceļi dalās ik pa brīdim. Tās kā zirnekļu tīkls. Un, protams, ka tieši šajā ceļu jūklī pazūdam viens no otra (66. no močiem), un arī rācija pēkšņi nestrādā. Cenšos domāt labas domas, prom raidot tās par cilvēkiem, kas pazūd taigā…66. pēc kāda laika griežas atpakaļ un dodamies meklēt puišus. Izrādās, ka viena moča riepa remontējama, ka puiši satikuši lāčus, bet tie ilgi ceļa malā nekavējušies. Tomēr lielu nepatikšanu nav. Apdzīvotā vietā Inga uz sarunu ar dažiem vietējiem pamudina prozaisks fakts – pazudis vesels cigarešu bloks un Meklētājiem nav, ko pīpēt. Veikala tuvumā nav un nebūs, tāpēc Mārtiņš meklē iespēju alu iemainīt pret smēķiem. Uzrodas kāds vietējais iedzīvotājs, kuru – kā vēlāk noskaidrojam – sauc par Mikimausu. Mikimausam ir arī draugs, kurš kā izrādās bijis Rīgā, pat Doma baznīcā. Lai mēs nedomājam, ka viņi ir atpalikuši. Tiek sasaukts vēl kāds, kam esot Prīma. Nu šī ir tā vieta, kur saprotam, ko Kolas pussalā nozīmē odi. Odi IR. Mikimauss stāsta, ka vietējos nekožot, jo atšķirībā no mums, ap viņa galvu nav melna oreola. Paliekam nervozi. Odu un mušiņu mākonis mudina ātrāk likt galvā ķiveres un braukt. Braucu „uz jumta” un sirds sāp, redzot, cik lielas sēnes aug tieši ceļā un ceļa malās. Neizturam un salasām kasti ar baravikām un bekām vakariņām. Tad vēl kāds ceļa gabals pa mežiem. Un naktsmājas Munā. Tur nav citu civilizācijas pazīmju kā vien grants ceļš un pagalam noskrandis tilts, ar tā šķērsošanu sākies rītdienas posms. Slienam teltis, vēl drusku sēņojam. Gatavojam vakariņas – arī sēņu sautējumu. Odi, odi, odi un cilvēkēdāji – mazās mušiņas. Ar to arī Muna visspilgtāk iespiežas atmiņā. No Munas dodamies Umbas virzienā. Umbā netiksim, jo tur krievi izmēģina zemūdenes. Tur K&N sola iegādāties sjomgas. Žēl, ka Umbu neredzēsim, esot savdabīgi skaista. Atvadāmies no K&N, sarunājot tikties vakarā Lodočnij upes krastā. 66. ir lēnāks, mocīšiem ceļš solās būt braucams. Ceļš – sākumā asfalts, bet tas nav uz ilgu. Lielajam grants ceļam līdzās iet vecais ceļš gar pašu Baltās jūras krastu, vecām un jaunākām zvejnieku un atpūtnieku mājām apbūvētu. Peļķes un dūkstāji līdz ceļiem. Pārbaudu dziļumu pati, jo visur divatā uz moča cauri netiekam. Skrienu pa priekšu, pa maliņām. Drusku līst, daudz ūdens visapkārt un drēbēs. Pie sevis nospriežam, ka lūgsim K&N vakarā uzsliet otru koptelti un sakurināt to drēbju žāvēšanai. Ilgi gar jūru nebraucam, jo vakars nāk virsū un ceļš, lai arī labs Krievijas apstākļiem, tomēr vēl tāls mums priekšā. Kārtējo reizi šķērsojam Polāro loku. Iebraucam piejūras ciematiņā Kaškaranci. Glītas koka mājiņas. Mazas nebruģētās ieliņas. Pasta nodaļai pazīstamais zilais uzraksts un līdzās paliela saules baterija. Ir bibliotēkas mājiņa, veikala mājiņa. Viss - kā nāks. Ciematiņa vidū skaista baznīca. Kamēr to aplūkojam, sarodas vietēji. Pēc īsas sarunas noskaidrojam, ka veikals slēgts, bet pārdevēju var sameklēt bākas mājā. Kamēr gaidām pārdevēju, ciemam tuvojas 66ais. Esam nosaluši un samirkuši. Varēsim dabūt kādu „siltāku” malku… Bet izrādās, ak, tas nav mūsu 66ais. Pie baznīcas pieripo cita mašīna, vairāki dzipiņi, ieliņās izbirts tūristu pulciņš. Iepazīstamies ar holandieti, kurš šos ekskursantus pavada. Izrādās, ka šajā attālajā pasaules maliņā ir arī citi tūristi un pat kādas oriģinālās tūristu mītnes. Kādu brīdi tērzējuši, atvadāmies. Dodamies uz vietējo bodi pēc sildītāja, jo nupat ir jau ļoti auksti. Desa un ķiplociņš pie šņabīša garšo labi. Asinsrite atjaunojas. Nu jau naktsmāju vieta vairs nav tālu. Braucam pa tik sarkanu ceļu, kādu īsti neatceramies iepriekš dzīvē redzējuši. Kad jau labs gabals pa „lielceļu” nobraukts, atkal raujam nost uz jūras krastu. Un tas ir tā vērts. Netālu no krasta līnijas iet sūnām aizaudzis lauku celiņš. Apkārt saaugušas kadiķu audzes, slīpas no lielajiem vējiem, kā ģeometriskas figūriņas. Sarkanu un nepazīstamu ogu paklājs pārsteidz ar krāsas intensitāti. Jūra tiešām ir sidraboti balta. Un pavisam gluda kā spogulis. Baltā jūra. Ceļš kā amerikāņu kalniņi – augšā-lejā, augšā-lejā. Te nu ir otrā reize, kad redzam lāci, bet arī šis ātri aizmanās. Nobildēt nepagūstam. Un, labi vien ir, nav ko zvēru traucēt. Ceļa malā neliela baznīciņa, arī glīta un sakopta. Un tad jau redzamas tas zemes rags, kur plānots celt nometni. Piebraucam tuvāk, ieraugām upīti, kuru nupat šķērsot taisās holandietis ar savu kompāniju. Otrpus upītes ir holandieša uzslietās toņas – zvejnieku būdiņas. Nospriežam, ka esam jau gana slapji. Šo upi apbrauksim pa tiltiņu vai arī paliksim šai krastā. Kamēr palūkojam apkārtni, Mārtiņš kļūst nemierīgs. Izrādās, ka pēc plāniem un grafikiem K&N ar 66o jau bija jābūt klāt. Izbraucam no jūras malas atpakaļ uz sarkanā ceļa un meklējam „telefona zonu”. Jā, saņemam īsziņu, ka mūs pavadošajai mašīnai ir tehniskas ziepes, ka mūs šķir kādi 100 km. Un tas savukārt nozīmē, ka esam bez drēbēm, bez teltīm, bez pārtikas, bez degvielas, bez dzeramā „sildītāja” – un nupat redzējām lācīti! Nakšņot slapjās drēbēs zem klajas debess lāču zemē…spoža perspektīva. Mārtiņš dodas pie holandieša un izstāsta mūsu bēdu. Izrādās, ka cilvēki ir viesmīlīgi. Un mēs saņemam uzaicinājumu ne vien zem jumta, bet arī pie ugunskura un klāta galda. Vakars izvēršas jautrs. Kā vien iespējams, žāvējam slapjās drēbes, zeķes un zābakus. Abi Jāņi uzņemas misiju doties atpakaļ uz Kaškaranciem pie laipnās pārdevējas pēc šņabja. Aukstums nupat jau ir pie kauliem. Kā vēlāk uzzinām, pārdevēja un vietējie jau iepriekš bija nobrīnījušies, ka septiņi atbraucēji pērk tikai vienu pudeli. Tā nedarot pat vietējie. Un pie ugunskura ap šņabīti pulcējas raiba kompānija. Dāņi, briti, japāniete, holandietis, pārītis krievu un trīs spāņi, no kuriem meiteni sauc Duņa. Krievu pāris manāmi atdzīvojas, jo esot beidzot satikuši „normālus” cilvēkus. Briti īsti neiekļaujas jautrībā un drīz nozūd. Toties pārējie „nedzērāji” lustējas un pat dzied.

Pēc siltumā pavadītās nakts, apžāvētās drēbēs rīts un diena rādās jauki. Pāris stundas pēc brokastīm veltām ametistu meklējumiem. Jūras krastā ir akmeņi ar zili lillā svītrām un plankumiem. Cits par citu skaistāki. Arī klintī izdodas ieraudzīt, kā dabā ametists atrodams. 
Un tad dodamies ceļā uz Varzugu. Ciems ir turīgs, pa gabalu redzams. Skaista baznīca un citas reliģiskās celtnes, tās tiek restaurētas. Mājiņas glītas un sapostas. Visur notiek būvdarbi. Kalna galā būvē jaunu un lielu skolu. Kā vietēji stāsta, ciemā esot ap 50 bērnu. Un viņiem būs jauna skola. Lūk, kā. Nevis slēdz, bet būvē! Mācītājs baznīcā laipni mūs iztaujā un pastāsta, kas Varzugā būtu apskatāms. Pateicamies Batjuškam. Atvadāmies. 
Kuzomeņ ciems ir mūsu nākamais ceļa mērķis. Turp var nokļūt, šķērsojot tuksnesi, kas pagaidām mums visiem ir tikai abstrakts jēdziens, vai arī – kad jūra atkāpjas, pa bēguma joslu. Tā arī darām, dodamies tuksneša meklējumos. Sākumā atrodam smilšainu zemes strēķi, kur vietām pa kādai kāpai līdzīgai uzkalnei, vietām kāds neliels augs vai koks. Te Meklētāji ļaujas priekam plosīties, cik sirds kāro. Ātrums, cik smilts to atļauj, triki, cik mocītis spēj. Kad spēki galā, apēdam vakarējo desu un ķiplokus, izdzeram ceļā cietušās suliņas. Un tad mēs nonākam īstajā Tuksnesī. Negaidīti. Nu par to vairs nav šaubu. Sākumā likās, ka tas tāds ļoti smilšains ceļš, bet tas nebeidzas. Paliek platāks, tālāks, smilšaināks. Divatā uz moča nav viegli. Esam smagi. Un spēki palika nupat jaukajā smilšu poligonā. Nobīstos pa īstam. Ceļa vairs nav. Mocis mocās, puiši cīnās. Būtu jāfilmē, skats ir pārsteidzošs. Bet nevaru ne vien pakustēties, pat elpot paliek grūti. Mocis kā jahta vējā sveras no vieniem sāniem uz otriem. Kādu gabalu tiekam uz priekšu. Tālumā var nojaust ciemata jumtu aprises, bet kājām šai ekipējumā uz to būtu jāiet ilgi. Apkārt nav nekā. Nekā. Nekā. Smiltis un akmeņu šķembas. Visapkārt. Un tad notiek tas, kam nemaz nebūtu jānotiek. Kamēr komanda sadalījusies, cīņā ar smiltīm, viens no mocīšiem un Meklētājiem krīt un apskādējas. Tā stunda tuksnesī bija ilga, baiļu un eksistenciālu domu pilna. Vienīgā vēlme bija, lai tiekam ātri, sveiki un veseli prom. Bailēm jau lielas acis. Skatos apkārt un redzu zvēru pēdas. Un tās ir reālas, nevis manu baiļu izdomātas. Atceros vakardienas sarunu pie ugunskura par āmrijām, kas mīt arī šajā apvidū. Dikti bail. Laimīgā kārtā mocis ir cietis vairāk par Meklētāju. Un abi drīz kopā atkal ir uz strīpas. Un nu jau arī ciems sasniegts. Tomēr satraukto prātu vēlreiz satricina skats, kas pirmais liecina par dabas un cilvēku cīņu. Ciema malā ir kapu kalniņš. Pilnībā ieputināts smiltīs. Ārā no smiltīm vien sašķobījušies kapu krusti, zili, zaļi, melni…. Kā bērnu nejauši un bez sakarībām Vecāķu kāpā saspraustas kārklu stibas. Ciemata ieliņas arī smilšu smiltis. Mājiņas ieputinātas un tikpat šķības kā te kādreiz dzīvojušo ļaužu kapu vietas liecinieki - krusti. Cieminieki par mūsu ierašanos īpašu izbrīnu neizrāda, bet pulcējas gan. Jautā, vai naktsmājas vajadzēs….
Nē, mēs vēl neesam ar dienas plāniem galā. Smiltis bija pirmā sērija. Tagad brauksim pa jūru atpakaļ. Jūrā ir bēgums, bet nervus kutina fakts, ka konkrēti arī vietējie nezina, kad tas sāksies, un kad - beigsies. Vietējie to vēro. Un tad dodas ceļā. Pirms pametām holandieša nometni zinājām, ka līdz četriem mums būtu jātiek atpakaļ, bet ar remontiem tuksnesī vairs šajā laika rāmī neiekļaujamies. Korabļ ragā vēl brīdi pakavējamies. Un tad gar jūras krasta nu jau nepierasti gludo segumu laižamies trakā lidojumā. Mocis arvien vēl ir ūdens transporta līdzeklis. Tas lido pa liedagu, pa krastmalu, pa bēgumu, pa sērēm. Kā nu kuram. Tomēr iet jautri. Jūras dibens ir akmeņu pilns. Ik pa gabaliņam jūrā ietek mazas upītes. To gultne ir kā trepe pret pašu jūras dibenu. Un mocis brīžiem ir arī gaisa transporta līdzeklis. Laiks iet un ar bažām lūkojamies, vai ūdens nesāk celties. Ceļā ieraugām veca un nogrimuša kuģa vraku. Dievs vien zina, cik dziļa te jūra ir paisumā, vai kuģis redzams no krasta. Kādu gabaliņu tālāk dodamies no liedaga prom uz krastu un tur meklējam ceļa paliekas, līdz nonākam uz cik ne cik definējama ceļa. 
Vakarā mums jānokļūst līdz 66ajam. Ir pēdējais vakars kopā ar K&N. Ceļā atgadās ķibeles ar degvielu. Visi krājumi ir galā. Ralfs no vietējiem nopērk kādu šķidrumu. Sasniedzam norunāto tikšanās vietu. Nu jau ir sausas zeķes, degviela un visas citas ekstras. K&N vāra atvadu uhu. Krāmējam somas jo rūpīgi jau vakarā, jo nu pēc ilgāka pārtraukuma visu līdzpaņemto mantību atkal jāuzsien uz mocīšiem. Pie vakariņu galda Mārtiņš visiem pateicas par dalību šajā ekspedīcijā, un arī K&N izsaka savus pateicības un laba vēlējuma vārdus. Saņemam diplomus un suvenīrus. Tiekam novērtēti kā jauka un draudzīga komanda. Un tā it balta patiesība. 

Kandalakšā atvadāmies no mūsu pavadoņiem. Iebildējamies pie tanka. Pusdienojam. Un – uz robežu Sallā. Ekspedīcija tuvojas noslēgumam. 
Robežas šķērsošana krievu pusē raizes nerada. Robiņi pamatīgi pārbauda vien vienu moci. Pārējie tiekam cauri ar vispārēju apskati un nelielām intervijām. Toties somu robežsargs pamatīgi pārsteidz. Pirmais jautājums uz robežas nav pase. Bet – alkohola tests. Robiņš izrādās pavisam pārsteigts, ka nevienam no Meklētājiem nav, ko pārmest. Tomēr pārbīlis gan bija. 

Atpakaļceļā Somijā konstatējam, ka nekur neviena nav. Cilvēkus nemana. Kempingi tukši un pamesti. Iemācāmies, ka kempinga atslēgas tiek glabātas visiem pieejamā vietā. Šī mācība vēl noderēs. Silts ūdens dušās un organizēta ugunskura vieta. Varam izžāvēt drēbes un apavus. Bez mums neviens nepretendē ne uz dušām, ne udžiņa vietu. Vien viens otrs ziemeļbriedis apstaigā mūsu teltis un droši vien brīnās par nelūgtajiem miera traucētājiem. 
Helsinkos ostas tirdziņa ieturam maltīti un pēc tam prāmis mūs aizvizina dzimtās jūras dzimtajā pusē. Tallinā mūs sirsnīgi sagaida mājās palikušie Adventureri. Un tas ir bezgala mīļi - ar izdzīvošanas minimumu – vafeļu tortīti. Mājas jau tik tuvu. Un pulciņš prāvāks. Un solītais lietus Igaunijā nelīst. Ir prieks par pārbraukšanu mājās, mazliet skumji, ka piedzīvojums galā.

 …mostaties, mostaties, aiz miglas sienām ir debesis, saule un rīts. Vai te jau bija pasaulei gals? Nē, te viņa tikai vēl sākās …

/K.Skalbe/


Andra Baltmane

 

Latvijas Reitingi

TOP 100 MOTORCYCLE SITES

Adventure Motorcycle

linhk